EKOTŪRISMS

DABAI UN SABIEDRĪBAI

Ievads.

Vairums no mums par galvenajām dzīves vērtībām uzskata ģimeni, iespējas dzīvot savā zemē un izjust piederību savai tautai, kā arī saskarsmi ar tīru un daudzveidīgu dabu. Arī tad, kad mūsu mājās ierodas gaidīti ciemiņi, ikviens vēlas parādīt to, kas pašiem šķiet nozīmīgs, skaists, to, par ko pašam lepnums.

Tomēr – gadījumos, kad runa iet par tūrisma attīstību Latvijā, neizprotamu iemeslu dēļ vispirms tiek plānoti un būvēti multikulturāli izklaides un atpūtas centri, viesnīcas, naktsklubi un restorāni, tā orientējoties uz tūristiem - patērētājiem, kas tos apmeklē nešķirojot, kurā valstī viņi ir ieradušies. Šie tūristi atstāj šeit ne tikai savu naudu, bet arī ietekmē mūsu dzīves ritmu, vērtības un tradīcijas. Izklaides un atpūtas objekti piesaista noteikta veida apmeklētājus – cilvēkus, kuri patiešām meklē izklaidi, un kuriem nav svarīga nedz dabas, nedz vietējās sabiedrības dzīves vide. Mūs tas ietekmē vairāk, nekā vēlamies, un mūsu bērnus – vairāk, nekā mēs būtu gatavi atzīt.

Izvairīties no pieaugošas tūrisma plūsmas nav iespējams, tādēļ vienīgais iespējamais risinājuma veids ir šīs ekonomikas nozares ilgtspējīga plānošana, veidojot piedāvājumus, kas līdzsvaro iedzīvotāju, uzņēmēju un tūristu intereses.

Viens no šiem tūrisma organizēšanas modeļiem ir ekotūrisms. Tas ietver gan cieņu pret apkārtējo vidi, gan vietējo tradīciju respektēšanu, kā arī to, ka no šīs nozares gūtā peļņa nenonāk lielo tūrisma firmu kontos, bet gan tiek ieguldīta vietējās kopienas attīstībā. Pie tam – ekotūrisma pamatprincipi paredz ļoti plašu sabiedrības līdzdalību, tādēļ nozīmīga loma šī tūrisma veida attīstībā ir nevalstisko organizāciju sektoram.

Latvijā šī nozare ir salīdzinoši jauna. Savukārt, Eiropas Savienībā un daudzās citās pasaules valstīs ekotūrisms ir plaši pazīstama un pārdomāti izkopta tūrisma nozare, kura attīstās ļoti strauji. Pateicoties cilvēku pieaugošajai ieinteresētībai, aizvien biežāk tie izvēlas individuālos ceļojumus, priekšroku dodot dabas un vietējās kultūras iepazīšanai. No otras puses - Eiropas Kopienas politiskais un finansiālais atbalsts aizvien vairāk tiek novirzīts tradicionālās ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, kā arī inovatīvu un intelektuāli ietilpīgu uzņēmējdarbības veidu attīstībai.

Viens no tirgus ekonomikas pamatprincipiem gan saka ka „pieprasījums veido piedāvājumu”. Tomēr, aizvien asāk izjūtot izklaides tūrisma pieprasījuma „atsitiena efektus”, varbūt ir vērts atkāpties no šī pamatprincipa un veidot piedāvājumu, kas saudzē un attīsta mūsu sabiedrības visbūtiskākās vērtības – dabu, tradicionālo kultūru un ētiku?

Kas ir ekotūrisms?

Ekotūrisms ir Ilgtspējīga tūrisma segments, kas balstīts uz dabas tūrisma sektoru un lielā mērā skar lauku tūrismu un kultūrtūrismu. Savā izpausmē ekotūrisma produkts sastopams arī citos tūrisma sektoros.

Latvijā ekotūrisms pirmo reizi tika definēts Latvijas Ekotūrisma attīstības stratēģijas (2001) ietvaros :

Šajā definīcijā ir iekļauti daži no būtiskākajiem pamatprincipiem, kas jebkurā pasaules vietā, tai skaitā Latvijā, ekotūrismu atšķir no tūristam - patērētājam adresētiem tūrisma veidiem. Attīstot tūrismu, vai kādu tūrisma produktu un nodrošinot minēto principu vienlīdzīgu iekļaušanu un to mijiedarbību, rezultātā veidojas ekotūrisma produkts.

Ekotūrisma aktivitātes un produkts tiek lielākoties bāzēts uz dabas tūrismu, piesaistot vietējās kultūrvides un/vai lauku vides elementus un aktivitātes. Tātad - runa iet par dabas tūrismu un daļēji arī par kultūrtūrismu un lauku tūrismu, kas pēc savas būtības ir organizēts pēc zināmiem principiem. Šo principu ievērošana tad arī nosaka to vai faktiskais produkts vai notikums ir pieskaitāms pie ekotūrisma vai arī pretēji, tas ir kāds no tūrisma veidiem, kura pamatā ir viena vai otra patēriņa motivācija.

Ekotūrisms kā tūrisma organizēšanas princips ir definēts un izcelts gan starptautiskajā tūrisma sabiedrībā, gan daudzās valstīs atsevišķi, tāpēc figurē daudzskaitlīgs definējumu klāsts. Latvijā labākai ekotūrisma izpratnei par pamatu tiek ņemta Starptautiskās ekotūrisma sabiedrības (TIES – The International Ecotourism Society) definīcija, kas pielāgota Latvijas apstākļiem.

TIES ekotūrismu definē kā: atbildīga ceļošana, kuras pamatā ir rūpes par dabu un vēlēšanās vairot vietējo iedzīvotāju labklājību.

Ir arī ekotūrisma definīcijas, kas to raksturo kā:

• Mērķtiecīgu ceļojumu dabā, lai izprastu apkārtējās vides, kultūras un dabas vēsturi, vienlaicīgi rūpējoties, lai ceļojums neizmainītu dabisko ekosistēmu integritāti un veicinātu ekonomiskās iespējas, kas aizsargājot dabas resursus dotu reālu labumu vietējiem iedzīvotājiem.
• Instrumentu dabas saglabāšanai, piešķirot dabiskajai ekosistēmai sociāli ekonomisku vērtību.

Jebkuru produktu veido, un tā veiksmīgu pastāvēšanu nodrošina vairāki iesaistītie „spēlētāji” – šī produkta veidotāji – privātpersonas, pašvaldības un valsts iestādes, uzņēmējsabiedrības un nevalstiskās organizācijas, un patērētāji – ekotūristi, kuriem šis produkts būs pievilcīgs un nepieciešams.

Viens no tradicionālākajiem iebildumiem, runājot par ekotūrismu Latvijas laukos, skan aptuveni šādi: „Nu, kas gan brauks tos mūsu laukus skatīties? Nekā jau tāda mums te nav - viss aizaudzis, nekāda servisa, ne izklaides iespēju, nevienam jau tas nav vajadzīgs…” .

Tādēļ ir ļoti būtiski apzināties, kas tad ir ekotūrists – cilvēks, kuram būs interesanti mūsu aizaugušie lauki, bebru aizsprosti, simtszāļu pļavas, pilskalni un svētavoti, cilvēks, kurš būs iepriecināts par iespēju nakšņot siena šķūnī un mazgāties ezerā.

Tūrista un ekotūrista pamatmotīvi.

Lielākā daļa cilvēku pavisam patiesi piekritīs apgalvojumam, kas skan: „Visi tūristi ir par to, lai daba paliek neskarta, vietējie varētu nopelnīt un tai pašā laikā tūristi ir gatavi arī kaut ko jaunu redzēt un uzzināt.” Tomēr lietas labad nepieciešams salīdzināt, kādi tad ir tipiska tūrista ceļošanas motīvi un kādi ir ekotūrista ceļošanas motīvi. Ceļošanas motīvs (iemesls) ir tas, kas parāda lielās tūristu masas neviendabību. Tāpēc, lai saprastu kurš ir un kurš nav ekotūrists, ir jāspēj nodalīt tūristu no ekotūrista pēc zemāk minētiem raksturojumiem:

• Ja tūrists grib izbaudīt un izmantot,
  tad ekotūrists – izznāt un izjust;

• Ja tūrists grib pašapliecināties tūristu sabiedrībā, uzstādot par ceļošanas mērķi tobrīd populāras vietas apmeklēšanu vai ceļošanas veida izmantošanu,
  tad ekotūrists grib rast atbildes uz savem iekšējiem jautājumiem, salīdzināt jaungūtos iespaidus ar savu iepriekšējo ceļošanas pieredzi neatkarīgi no tūrisma modes tendencēm;

• Ja tūrists pirmā vietā liek savas prasības pēc apmierinoša komforta,
  tad ekotūrists pirmā vietā liek ilgtspējīgas pastāvēšanas un dabas aizsardzības principus;

• Ja tūrists sev nepieciešamo pārtiku un pakalpojumus iegādājas no sev zināmām multinacionālajām ārvalstu kompānijām,
  tad ekotūrists iepriekš iepazīstas ar informāciju par vietējo virtuvi, pārtiku, tirdzniecības tradīcijām, pieejamo pakalpojumu klāstu un tad dodas ceļojumā izmantojot vietējo uzņēmēju piedāvātos pakalpojumus;

• Ja tūrists uzskata ka samaksājot par piedāvājumu viņa atbildība par ceļošanu ir izsmelta,
  tad ekotūrists izmantos iespēju neapgrūtināt vietējo vidi ar savas klātbūtnes izraisītajām sekām, piemēram atstāto atkritumu sašķirošanu pirms utilizācijas vai ūdens ekonomiska izmantošana u.c.;

• Ja tūrists ierodas klusā nostūrī, ciematā, kur nav izpratnes par tūristu kā tādu, parasti cenšas parādīt to, ka viņš ir tūrists, ka viņš ir gatavs iepirkties, atpūsties, izklaidētis un par visu samaksāt bez skopošanās (ja uz vietas tiešām viss ir lēts) un nepadomā ka pēc viņa aizbraukšanas varētu mainīties vietējās sabiedrības attiecības,
  tad ekotūrists ierodoties tādā vietā cenšas neizcelties. Pētot sabiedrības attiecības, uzvedību, tirgošanos kārtību un pieņemot to kā savu, ar to mazinot ārējās multikultūras un savu finansiālo ietekmi uz vietējo izpratni par vērtībām un attiecībām;

• Ja tūristu apgrūtina ierobežojumi, kārtības noteikumi, speciālas informācijas apgūšana,
  tad ekotūrists to pieņem kā normu, cenšas noskaidrot tādam menedžmentam pamatojumu un izmanto izdevību iegūt jaunas zināšanas no piedāvātās speciālās informācijas;

• Ja tūrists izvēlēsies doties visur, kur nav aizliegts, tad
  ekotūrists parasti noskaidro, kur un kā ir atļauts ceļot.

Varētu vēl uzskaitīt daudzas citas atšķirības, kāpēc ekotūrists ir normāls tūrists, bet tūrists vēl nav ekotūrists. Tomēr arī šīs pazīmes dod pietiekoši skaidru redzējumu kāpēc ekotūristi izceļas starp pārējiem tūristiem.

Ekotūristam raksturīga intraversa izturēšanās, liekot emocijām un pārdomām izpausties iekšēji. Gūtā enerģija ārēji ir realizējama personiskās darba efektivitātes palielināšanai, virsvērtību radīšanai savā vidē, pieredzes un zināšanu nodošanai plašākai sabiedrībai.

Ekotūrisma sociālā loma.

Ekotūrisms kā ilgtspējīga tūrisma segments spēlē trīs būtiskas lomas:

Tūrisma attīstība tiek pārdomāta un plānota dažādos līmeņos, bet jebkurā līmenī tiek sākotnēji apdomāta un pārrunāta vīzija par tādu vai citādu attīstību. Svarīgākais no līmeņiem ir pašvaldība. Nepieciešamība pēc būtiskām izmaiņām izkristalizējas tad kad ir panākts vienots viedoklis, ka ir:

• Vairākuma nepieciešamība pēc labākas dzīves vides veidošanas,

• Vairākuma pārliecība, ka esošais tradicionālais risinājums nenodrošinās labākas dzīves veidošanos,

• Vairākuma pārliecība, ka pastāv alternatīvi risinājumi, kurus īsākā vai garākā laika periodā var realizēt izmantojot pieejamos vietējos resursus.

„Vairākumu” pārstāv pašvaldības vadība, kā kādas teritoriālas vienības sabiedrības gribas realizētāja. Ja pašvaldībā ir panākts vienots viedoklis, tai ar savu pozīciju, interesi un darbību ir jāparāda sabiedrībai, ka alternatīva ir, piemēram, ekotūrisma attīstībā. Tādā gadījumā kā loģiska reakcija būtu pašvaldības atbildīga pieeja, kas izpaustos kā alternatīvās nozares attīstības izvērtēšana piesaistot nepieciešamos speciālistus un ekspertus. Ekotūrisma attīstības iespēja nav iedomājama bez dabas un kultūras mantojuma un ainavas saglabāšanas nopietnas izvērtēšanas jaunos saimniekošanas apstākļos.

Augstākajā līmenī ekotūrisma attīstībai prioritāte jau ir noteikta. Tā Baltijas jūras reģiona Agenda 21 (Dienas kārtības 21. gadsimtam) Rīcības programmas tūrisma sektorā noteiktais vispārīgais mērķis ir panākt kopīgu izpratni par ilgtspējīga tūrisma prasībām Baltijas jūras reģionā. Šī sektora uzdevumi ir attīstīt ilgtspējīgu tūrismu, kas iekļauj trīs galvenos ilgtspējīgas attīstības elementus – vidi, ekonomiku un cilvēkus. Tiem jābūt tādiem, lai:

• saglabātu veselīgu vidi, sargātu dabiskās un cilvēka veidotās ainavas kvalitāti un integrētu dabas, kultūras un cilvēkvidi,

• veicinātu un uzturētu tūrisma industrijas konkurētspēju un efektivitāti,

• radītu apmierinošus sociālos apstākļus tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem.

Nevalstisko organizāciju nozīme un iespējas ekotūrisma attīstībā.

Ņemot vērā to, ka ekotūrismam, salīdzinoši ar citiem saimnieciskās darbības veidiem, ir būtiska ietekme uz vietējo sabiedrību, līdzās privātpersonām, uzņēmējsabiedrībām, pašvaldībām un valsts iestādēm, nozīmīgu vietu šīs sfēras attīstībā ieņem nevalstiskais sektors.

• Ekotūrisma pamatprincipi ir vienkārši – dabai draudzīgs, neprasa lielas sākotnējās investīcijas, tā radītā peļņa paliek vietējai kopienai, tas ir – gan cilvēkiem, gan pašvaldībai. Turklāt – pats svarīgākais ieguldījums, kas nepieciešams ekotūrisma attīstībai, ir izdoma, ideja, fantāzija.
• Ekotūrisms ir saimnieciskās darbības veids, kas nedod ātru peļņu, toties – neprasa arī lielus ieguldījumus. Taču, kopumā, tam ir vairāk sociālas parādības nekā uzņēmējdarbības raksturs; attīstot kādā teritorijā ekotūrismu, mazāk tiks ietekmēta uzņēmējdarbības, vairāk – sociālā vide.
• Nevalstisko organizāciju darbiniekiem svarīga ir tieši vērtību sistēma, un apziņa, ka tas, ko viņi dara, pozitīvi ietekmē gan dabu, gan vietējo sabiedrību. No šī brīža juridiskajām struktūrām šim modelim vistuvāk ir tieši nevalstiskās organizācijas. Cilvēkiem, kuri tajās darbojas, vērtību sistēma un ideāli nav no ikdienas darba attālināti jēdzieni.
• Nevalstisko organizāciju dibināšanas process ir vienkāršs. Nav nepieciešams statūtkapitāls, arī dibināšanas izmaksas ir nelielas, turklāt – šajā jomā ir pieejams bezmaksas konsultatīvais atbalsts. Darbības uzsākšanai ir iespējams piesaistīt nevis kredītresursus, bet finansējumu projektiem – un grants ir finansu līdzekļi, kas nav jāatdod.
• Jau esošām nevalstiskām organizācijām ekotūrisms ir interesants gan kā pamatdarbības veids, gan kā papildus nozare un saimnieciskās darbības veids.
• Nevalstiskā organizācijā var apvienoties gan fiziskas, gan juridiskas personas, tādējādi izveidojot piedāvājumu tūristiem, kura sniegšanā iesaistās gan vietējie uzņēmēji, gan lauku saimniecību īpašnieki, gan pašvaldības, gan atsevišķi iedzīvotāji.
• Nevalstiskās organizācijas ļoti bieži veic aktīvu sabiedrības izglītošanas darbu, ietekmējot gan pastāvošo vērtību sistēmu, gan likumdošanu. Un, tādējādi, gan vienā, gan otrā ir iespējams ieviest tādas izmaiņas, kas veicinātu ekotūrisma pamatprincipu konsekventu un kvalitatīvu īstenošanu.

Ekotūrisma centrs un to veidojošās organizācijas.

Lai veicinātu ekotūrisma attīstību Latvijā, divas nevalstiskās organizācijas - Biedrība Pasaku māja “Undīne” – zaļais ordenis un Latvijas Ekotūrisma Savienība - ir uzsākušas veidot Ekotūrisma informācijas un konsultāciju centru Jūrmalā, Parka ielā 1, Pasaku mājas “Undīne” telpās.

• Apkopot un nepārtraukti papildināt informāciju par ekotūrisma objektiem Jūrmalā un Latvijā,

• Uz vietas izplatīt informāciju par ekotūrisma objektiem Jūrmalā un Latvijā, iesakot centra apmeklētājiem interesantākos un viņiem piemērotākos maršrutus; nepieciešamības gadījumā – sniegt koordinācijas pakalpojumus starp apmeklētājiem un objekta apsaimniekotājiem, kā arī nodrošināt pavadoni līdz objektam,

• Informēt tūristus par ekotūrisma objektu specifiku, uzvedības noteikumiem šajos objektos, kā arī to apsaimniekošanas īpatnībām,

• Izplatīt informāciju par šiem ekotūrisma objektiem organizācijas mājaslapā un interneta masu mēdijos,

• Sagatavot reklāmas materiālus, meklēt bezmaksas reklāmas iespējas, kā arī veikt finansējuma piesaisti reklāmai, gadījumos, kad bezmaksas iespējas ir nepietiekamas,

• Veicināt jaunu ekotūrisma objektu izveidošanos, sniedzot konsultācijas specifiskos jautājumos: ar e-pasta palīdzību – regulāri, centrā uz vietas – pēc iepriekšējas vienošanās,

• Veicināt kā ekotūrisma objektu apsaimniekošanas juridisko formu izvēlēties NVO dibināšanu, sniedzot konsultācijas NVO izveidošanas un finansējuma piesaistes jautājumos, un tādējādi palielinot ekotūrisma sabiedrisko nozīmību, kā arī nodrošinot šī tūrisma veida, kas vairāk veicina sociālā, nevis ekonomiskā kapitāla pieaugumu, pamatprincipu ievērošanu,

• Mudināt esošās NVO, sevišķi Latvijas lauku rajonos, attīstīt ekotūrismu kā vienu no savas darbības sfērām, sniedzot praktiskus ieteikumus objektu izveidošanā, uzturēšanā un apsaimniekošanā, tādējādi veicinot NVO kapacitātes palielināšanos un darbības stabilizēšanos.

• Organizēt informatīvus, izglītojošus, pieredzes apmaiņas un prezentācijas pasākumus ekotūrisma jomā, pieaicinot speciālistus,

• Organizēt radošas, praktiskas un interaktīvas nodarbības, nometnes un izbraukuma darbnīcas ekotūrisma objektu izveidošanā,

• Koordinēt brīvprātīgo palīdzības un talku kustību jaunu objektu izveidošanā un esošo uzturēšanā,

• Apkopot interesantāko Eiropas un citu pasaules valstu pieredzi ekotūrisma jomā, iespēju robežās strādā pie materiālu tulkošanas un pavairošanas,

• Izstrādāt finansējuma piesaistes projektus gan centra attīstībai, gan arī, sadarbībā ar Latvijas lauku NVO, - jaunu ekotūrisma objektu izveidošanai un esošo attīstībai.