Avīze


"Diena"
2002. g. 21. marts

Pasaku māja “Undīne” ir mītiska vieta ārpus tradicionālā laika un telpas. Nevis burvestības vai maģija, bet vienkārši alķīmija. Lai varētu nokļūt šajā paralēlajā realitātē, nepieciešams veikt mūsdienu apstākļiem grūti izpildāmu rituālu. Rituālam ir vairākas iniciācijas pakāpes. Un to būtība ir - iespējami ilgāku laiku pirms Pasaku mājas “Undīne”apmeklējuma nelietot alkoholu, narkotikas, alu, nekāda veida kolas. Maksimāli ierobežot tabaku un citas atkarību izraisošas vielas. Jo ilgāk var izturēt, jo labāk. Psihodelī atmosfēra, kas rodas šī rituāla ievērošanas rezultātā, ir apgriezti proporcionāla narkotisko vielu un citu “kolu”radītajai psihodēlijai . Kā rezultātā cilvēka gars iegūst spēju redzēt iniciācijas procesu neizgājušā acīm un sirdij apslēpto lietu patieso būtību.

Alternatīvajai rokmūzikai, protams, ir citi spēles noteikumi, tradīcijas un rituāli. Narkotisko vielu lietošana vai nelietošana tajos nav tas galvenais. Svarīgākais ir tas, ka visā šajā procesā bez mūzikas ir vēl kaut kas cits , un cilvēkam, kurš nemāna ne sevi, ne citus, ir nepieciešams spēlēt, lai tādā veidā pateiktu to, ko savādāk nav iespējams pateikt. Bet grupām ir ko teikt, un, ja ir ko teikt, tad “Undīnes” spēles noteikumi grūtības nesagādā. Laba sadarbība ir bijusi ar grupām “Hospitāļu iela”, “Granātābolu Namiņš”, “Rubin carter” , “Cita attieksme”, “Attitude”, “Skumju Akmeņi”, “Akmeņu dārzs”, “The Blunder”, “Ābols upē”, “Jugra”, “Zavedomo” , “All Day Long”, “Jūdas graši”, “Hronisti”, “Region – x”, “Negri B.V.Ž,”, “A.L.I.M.P.”, “Ex Anima”, “S.I.L.S.”, “Kuš”, “Zapte”, “Baobabs”, “Tat Tvam” un citiem. Paldies Valsts Jaunatnes Iniciatīvu Centram, kas savu iespēju robežās palīdzēja ar aparatūru. Kur nepietika naudas, tur veda, nesa, stiepa, vilka muzikanti paši, neprasot naudu vai kādu citu atlīdzību, kā vien iespēju spēlēt. Būvēja skatuvi no nestandarta materiāliem, zīmēja un izplatīja afišas( beznarkotiku koncerti ir nekomerciāli, tātad afišu likšana iespējama diezgan pirātiska , visi stabi un sētas kādam pieder, un likumīgās iepējas ir ārprātīgi dārgas, tātad gandrīz neiespējamas) . Alternatīvās mūzikas neredzamā daļa ir bijusi pietiekami liela, lai pasaule pēc šiem koncertiem vairs nebūtu tāda pati, kāda tā bija pirms šiem notikumiem. Šobrīd arī bardu , akustisko grupu, klasiskās un etnomūzikas koncerti un cita “Undīnes”alķīmija ir ieguvusi trūkstošās sastāvdaļas alķīmijas zelta sintezēšanai. Gan grupas, gan viņu gados jaunie klausītāji atstāja labu un gaišu iespaidu, ko ne vienmēr varēja teikt par publiku viņu skolotāju vecumā.

Cik tad mūsu valstī ir skolu, bērnudārzu vai citu valsts iestāžu, par kurām varētu teikt, ka tās ir no alkohola un narkotikām brīva zona? Ir bijis jātaisnojas un jāizskaidrojas visaugstākajā līmenī, ka dzeršanas aizliegums nelielā zemes pleķītī nenozīmē uzbrukumu latviešu demokrātijai un brīvībai. Mēs katrs izvēlamies savus rituālus, un demokrātiskā sabiedrībā drīkst ticēt pasakām un brīnumam. Pasaku zeme “Undīne” vēl joprojām ir atvērta visiem, kas vēlas un spēj saredzēt tālāk par trafaretām frāzēm un nenozīmīgiem stereotipiem, zina, ko grib, tic tam, ko dara, spēj piedot to, ka mēs visi esam tik ļoti dažādi, bet mērķis mums visiem ir viens.