Nav publicēts

Viedoklis par 2002. g. 9. augusta notikumu

Ugunslaiks ir visvairāk teikām, leģendām, brīnumstāstiem apvītais gadalaiks latviešu Saules kalendārā. Tādēļ šī gadalaika sākumam veltītā festivāla izraudzītā norises vieta – pasaku māja “Undīne” – bija ļoti veiksmīga. Ar atšķirīgiem un dažādiem pasaku tēliem diezgan blīvi piesātinātā vide, dažādu tautu etnomūzika, folkmūzika, kā arī vienkārši akustiskā rokmūzika vienoja vairāk nekā divus tūkstošus klausītāju, kuru vidū bija gan folkloras cienītāji, gan tradicionālo “Undīnes” rokkoncertu apmeklētāji, gan veci cilvēki, gan ģimenes ar bērniem, gan vietējie Dubultu iedzīvotāji, gan tūristi no tuvajām un tālajām ārzemēm. Bija dzirdamas ne tikai latviešu, krievu un angļu, bet arī lietuviešu, franču, spāņu, holandiešu, vācu, dāņu valodas, daudz ciemiņu bija no Pēterburgas un Maskavas. Neskatoties uz daudzo valodu klātbūtni un internacionālo atmosfēru, visiem klātesošajiem radās vienota latviešu nacionālo svētku sajūta. Tika fotografēts, pārzīmēts un uz dažādām zemēm aizceļoja “Undīnes” Saules kalendārs. Varēja daudzveidīgās mākslinieciskās un amatu apgūšanas akcijās.

Neskatoties uz tādu profesionālu un populāru dalībnieku kā latviešu etnomūzikas grupas “Iļģi “ un īru mūzikas grupas “Reelroad”no Pēterburgas, veiksmīgu un pārliecinošu piedalīšanos, par vakara centrālo notikumu izvērtās Solvitas Lodiņas avangarda folkloras ugunsbrīnumi, kuros nu jau pierasto salūtu vietā tiešām brīnumaini liesmoja sveces, lāpas, niedres, smaržzāles, ziedlapas, kas kopā ar aizlaiku tautasdziesmu, senu instrumentu skaņām un deju, pārvērta priekšnesumu uz skatuves par svinīgu, īstu un mūžīgu notikumu.

“Ugunslaika” gaisotni vairoja fantasy kluba “Pūķis” elfi, rūķi, magi un ceļinieki, vēstures restaurācijas kluba “Ekskalibūrs” viduslaiku bruņinieki, Čūsku Ieva un podnieks Gatis ar pirmmatērijas darbnīcām, folkgrupas “Dandari”, “Donas kazaki”, “Hāgenskalna Muzikanti”, jaunās pasaules mūzikas grupa “Tat Twam”, akustiskā roka grupas “6 P Pod Uroveņ”, “Hronisti” un “Baobabs”, komanda “Ābols virs upes”.

Brīnumains notikums bija pati festivāla tapšana – to vairāku mēnešu , īstenībā – visa gada garumā - gatavoja visdažādākie cilvēki, ziedojot savu laiku, enerģiju, idejas, strādājot bez atalgojuma un ambīcijām uz popularitāti, tikai ar vēlmi īstenot šo neparasti skaisto notikumu – brīnuma un vienotības sajūtu ar šo zemi, zvaigžņotajām debesīm un pasaulē trauslākajiem, bet vienlaikus visstiprākajiem dvēseles un sirdspukstu pavedieniem.

Lai arī arī no akadēmiskā viedokļa nevienā “plauktiņā” neieliekams, šis notikums ir izveidojies par kaut ko īstu, skaistu un patiesu.

Tūkstošiem gadu lietots, grūti klasificējams un droši vien arī tāpēc mūsdienās nepelnīti aizmirsts ir arī Saules kalendārs, kas tomēr ir astronomiski precīzs, cilvēka darbu un atpūtu saskaņā ar dabu organizējošs, skaists un brīnumains. Visskaistākais šajā kalendārā ir leģendas par devīto gadalaiku, kura sākumam tad arī tika veltīts festivāls “Ugunslaiks”, kura laikā pēdējo reizi pirms došanās trejdeviņu dienu atpūtā, svinīgi tiek kurināta uguns. Būtu labi, ja arī mūsdienās būtu iespējams uz trejdeviņām dienām palaist atpūtā ne tikai uguni, bet arī pilsētu apgaismojumu, lai ne tikai mežā vai kalnos, bet arī pilsētās un citos cilvēku mājokļos būtu saskatāmas skaidrās un zvaigžņotās augusta debesis un pirms gadu tūkstošiem sāktais stāsts būtu saklausāms arī šeit un tagad.