Avīze


Noslēpumainais "Tik un Tā" spēks.

www.politika.lv
2003.g. aprīlis

Zaļais Ordenis – pasaku māja "Undīne" – darbojas Jūrmalā jau vairākus tūkstošus gadu, redzamajā realitātē - kopš 1996.gada. Strādājam pie atraktīvas, cilvēkiem interesantas un emocionāli pievilcīgas vides veidošanas - gan pašā pasaku mājā, gan parkā un teritorijā ap pasaku māju "Undīne".

Viens no galvenajiem principiem – dot brīvas iespējas piedalīties šai pasākumā katram, kas to vēlas; otrs princips – veidot mājas un apkārtnes vidi pietiekami saistošu un intriģējošu, lai tiem, kas piedalās, rastos vēlme ievērot speciālos noteikumus – visām mūsu organizētajām aktivitātēm ir jānotiek bez alkohola un narkotikām.

Rezultātā ir izveidojusies interaktīva vide (bieži tiek salīdzināta ar Kristiāniju bez narkotikām), kurā ne tikai nevienam netiek piedāvāts alkohols un narkotikas, bet kurā katrs apmeklētājs var rēķināties ar to, ka arī apkārtējie nebūs nekādu apreibinošo vielu ietekmē. Gan ikdienas radošajās aktivitātēs, gan pašu organizētajos kultūras pasākumos propogandējam saudzīgu attieksmi pret dabu kā pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu un katra cilvēka attieksmi pret visu dzīvo. Visas aktivitātes cenšamies organizēt tā, lai tiktu ievērots nekomercialitātes princips. Līdz ar to nedz bagātajiem, nedz nabagajiem netiek uzsvērta viņa piederība pie tā vai cita sociālā slāņa. Neviens nevienam neko nav parādā, nedz arī ir priekšnieks vai padotais; notiek radošas sabiedriskās komunikācijas, apmaiņa ar idejām un viedokļiem uz sociāli vienlīdzīgiem pamatiem. Neesam taupījuši laiku un pūles, lai gan cittautiešiem, gan latviešiem pašiem palīdzētu veidot motivāciju saimnieka attieksmei pret zemi, pilsētu un valsti, kurā mēs visi dzīvojam. Daļa no paveiktā darba ir ieguvusi ļoti konkrētas un redzamas aprises, par ko var pārliecināties katrs, kuram ir laiks un iespēja atbraukt uz Jūrmalu, Dubultiem, Parka ielu 1.

Organizācijas darbība ir izpelnījusies diezgan plašu sabiedrisko rezonansi – esam gan kritizēti, gan slavēti. Kopumā esam pārliecinājušies par savas organizācijas nepieciešamību; kaut vai tāpēc vien, ka interese ir liela, tiek apmeklēti ne tikai plaši reklamētie, bet arī tik vien kā e-pastos izziņotie pasākumi. Par labu rādītāju uzskatām arī to, ka daudzas pasaku mājā aizsākušās idejas realizē ne tikai līdzīgi domājošas nevalstiskās organizācijas, bet arī mēģina pārņemt valsts un pašvaldību darbinieki no Latvijas pilsētām un rajoniem.

Nopietnākās kļūdas un neveiksmes ir pieļautas sadarbībā ar nopietnāko un nozīmīgāko jebkuras NVO sadarbības partneri – pašvaldību. Pirmkārt – gadiem ilgi ir nācies pierādīt un skaidrot, ka nebūt firmai vai valsts organizācijai, bet NVO nenozīmē būt huligāniem – protestētājiem vai kādā citā ziņā bandītiem. Tad, kad ar ilgstošu darbu ir izdevies pierādīt pretējo, parādās atšķirīga tencence – dibināt mākslīgi veidotas pašvaldības NVO vai arī pēc definīcijas sabiedriskām organizācijām raksturīgas funkcijas deleģēt pašvaldības iestādēm un komercstruktūrām.

Pats grūtākais sadarbībā ar pašvaldību ir ļoti lielais neprognozējamības koeficients.Nekad nevar būt simtprocentīgas garantijas par to, ka vienā sēdē, sanāksmē vai komitejā nolemtais joprojām būs aktuāls nākamajā, un kur nu vēl – pēc mēneša vai gada. Arī politiķu paustie viedokļi un rīcība bieži ir attāla no viņu pašu partiju programmās paustā un popularizētā.

Neskatoties uz daudzajām grūtībām, pasaku mājai "Undīne" pēc vairāku gadu darba un tikpat ilgām pārrunām ar pašvaldību, ir laimīgi izdevies tikt pie savstarpēja sadarbības līguma, kurš ne tikai samazina zemes nomu un atrisina telpu īres jautājumu, bet arī paredz piecsimts latu finansējumu mēnesī - lielāko komunālo un administratīvo izdevumu segšanai. Pateicoties šim atbalstam, kā arī Eiropas Savienības Phare Access 2000 un Baltijas – Amerikas Partnerattiecību Programmai, pēdējā gada laikā ir izdevies izdarīt vairāk, nekā visos iepriekšējos kopā. Daudz mājīgākas kļuvušas telpas, sakopts tuvējais mežs, tiek būvētas dabas takas, tiek ierīkots radošām sabiedriskām aktivitātēm piemērots parks ap māju.

Taču, paralēli daudzajām ļoti pozitīvajām lietām, šogad ir parādījusies cita, ne tikai Jūrmalai, bet visai Latvijai raksturīga problēmsituācija – NVO strādā, neformāļi piedalās talkās, apkārtne kļūst sakoptāka, celiņi iestaigātāki, vide interesantāka un, diemžēl, arī komercstruktūrām saistošāka. Ja pirms vairākiem gadiem darbu iesākām nostjaukšanai paredzētā graustā, pie lūžņiem un atkritumiem piemētāta meža, teritorijā, no kuras administrēšanas un apsaimniekošanas bija atteikušās valsts un pašvaldības ietādes, pēc vairākkārtēju izsoļu rīkošanas nebija pieteikusies neviena komercstruktūra, tad šobrīd gribētāju ir tik daudz, ka rodas lokāla, bet pietiekami intensīva kara sajūta.

Mēs, protams, saprotam, ka daudzas, droši vien vēl pozitīvākas un čaklākas organizācijas nekā "Undīne", ir zaudējušas līdzīgos "zemūdeņu" karos, tomēr mūs tik un tā ļoti apbēdina ne tik daudz šāda fakta iespējamība, bet gan tas, ar kādu beztiesiskuma apziņu tas tiek akceptēts lielā daļā sabiedrības: "Ko nu jūs ar viņiem cīnīsieties, tur taču ir miljoni! Tāpat zināms, ka jau iepriekš viss ir izlemts. " Kas ir šie “viņi”? Kas tā par iepriekš nolemto izlemšanu? Reizēm pat rodas sajūta, ka tieši šis bezcerības sindroms ir tas, kas vieno visdažādāko vecumu, tautību un sabiedrības slāņu cilvēkus – no skolnieka līdz pat valsts amatpersonai un deputātiem, kuri, bieži vien pilnīgi neatkarīgi no partijas, gluži kā tādā depresīvā unisonā skandē: "Kādēļ gan jums savlaicīgi nemēģināt pārvākties kaut kur citur! Iznīcinās taču jūs tik un tā."

Likumu, izrādās, var apiet vai arī traktēt dažādi, detālplānojumu mainīt, spēkā esošos pašvaldības noteikumus un rīkojumus pārbalsot citādi , visu var. Arī bezgalīgo vienaldzību un mūžīgo automātiskās protestēšanas garu sēt un pļaut. Nekas cits taču tādā augsnē augt nevar. Pozitīvām un konstruktīvām “par” aktivitātēm vienkārši nav vietas.

Vai, strādājot citā vietā, neatkārtosies tā pati situācija? Un paliek taču pats sāpīgākais jautājums – kas ir tas nepārvaramais "tik un tā spēks, no kura baidās pat visnotaļ pozitīvu partiju it kā taču labi, galu galā, - pašu ievēlēti - deputāti?