Avīze


Mitoloģija, daba un Zilo karogu programma kā mūsdienīga metode to aizsardzībai

Zilais Karogs

Ūdeņi ir visu pastāvēšanas iespēju krātuve.
Mirča Eliade

Sāļie ūdeņi ir tā pirmatnējā substance, kas bijusi vēl pirms zemes un no kuras cēlusies dzīvība. Jūras un okeāni veido vienotu sistēmu – Pasaules okeānu, kas sedz lielāko daļu – 71% – Zemes virsmas un kurā ietilpst 97% no visiem virszemes ūdeņiem. Katrs, arī no ezoterikas tāls cilvēks, joprojām jūt šīs dzīļu valstības, kas vienlaikus vilina un biedē, noslēpumainību un varenību. It kā mūsu priekšā atrastos nevis cita stihija, bet gan cita planēta, ko apdzīvo no mums atšķirīgas būtnes.

Ūdeņu pirmuzdevums ir dzīvības radīšana. Kristietībā ūdeņi ir Svētā gara patvērums, tieši tālab tiem tik būtiska nozīme kristību svētajā sakramentā, kad cilvēks, pārvarot iznīcību, atdzimst jaunai dzīvei.

Mītu pētnieks Mirča Eliade raksta, ka ūdeņu simbolisms paredz līdzīgā mērā kā atdzimšanu, tā nāvi: „To liktenis – būt pirms radīšanas un aprīt radīto, nespējot pārvarēt pašiem savu pastāvēšanas veidu, tas ir, iemiesoties kādās formās.”

Lai kādus mitoloģiskos priekšstatus aplūkotu, ūdeņiem visur piemīt divējas funkcijas. Nereti tos dala dzīvajos un mirušajos ūdeņos, kur pirmie ir atjaunotāji, atveseļotāji, bet otrie – nāvētāji un indētāji. Ķeltiem un daudzām citām tautām ūdens bijis ne vien dzīvības avots, bet arī tieša saikne starp dzīvo un mirušo valstību.

Vieni no senākajiem ūdeņu pasaules iemītniekiem ir jūras pūķi, kas mūslaikos vēl saglabājuši savus pēdu nospiedumus visu tautu pasaku un atmiņu laukos. Ne velti skandināvu leģendas cilvēkus brīdina no Pasaules pūķa – Jormunganda mošanās. Tās stāsta, ka mēs varam pastāvēt, kamēr pūķis guļ jūrā, asti zobos iekodis, ar ķermeni aptvēris zemi. Čūskas – pūķa saistība ar jūru nav sveša arī latviešu mitoloģijā. Dainās minētā melnā čūska, kas jūras vidū uz akmens maļ miltus, ir Jormunganda - Pasaules pūķa līdziniece.

Senajām attīstītajām civilizācijām ar jūru saistītajām būtnēm un dievībām bijušas plašas funkcijas - šumeru tekstos, kas rakstīti otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus, minēta Visuma māte Nammu – debesu un zemes dzīvības devēja, kura apzīmēta ar ideogrammu „jūra”.

Šumeri uzskatīja, ka Visums atgādina milzīgu kalnu, kas cēlies bezgalīgā jūrā, un tie abi ir dzīvas būtnes. Vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras senās Babilonas robežakmenī kaltie tēli ir tam liecinieki. Akmenī iezīmēti pasaules kalna seši stāvi, ko no kreisās puses apvij čūska, simbolizējot dzīvības devējus – Visumu aptverošos pirmatnējos ūdeņus, norāda mītu pētnieks Džozefs Kempbels.

Visuma balsta un kosmiskā kalna izcelsmes vietā - bezgalīgajā dziļūdens jūrā rodami visi pirmelementi – zeme, gaiss, uguns un ūdens, kā simbols ir bruņurupucis – dzīvnieks, kas saistīts ar Ea – seno šumeru ūdens dievu, kura dēla Marduka – Babilonas aizgādņa simbols savukārt ir pūķis.

Mitoloģijā, tāpat kā ūdeņiem, arī tajos mītošajām būtnēm piedēvētas dzīvību radošās funkcijas, ne velti zivis bijušas svētas visām tautām un visām civilizācijām. Senajiem grieķiem un romiešiem zivis saistījušās ar jūras putās radīto dieviešu – Afrodītes un Veneras – kultu, savukārt budismā zivs ir viens no astoņiem Budas svētajiem simboliem. Latviešu pasakā par Kurbadu tieši zivij atvēlēta stiprinieka vīrišķā radītāja loma.

Kristiešiem zivs bijusi Jēzus simbols, agrīnajiem Kristus sekotājiem Trīsvienību simbolizējušas trīs zivis, un ūdens – tāpat kā Dievs – visa pirmcēloni: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem,” ar šiem vārdiem sākas pasaulē visvairāk tiražētā un tulkotā grāmata – Bībele.

Lai gan visām tautām visos laikos ūdens bijis dzīvības un tīrības simbols, mūsdienās gandrīz katrā valstī sastopamā piesārņojuma dēļ ūdens bieži vien vairs nespēj pildīt savu dzīvības šūpuļa funkciju. Arī mūsu – Baltijas jūra nav izņēmums - pirms dažiem gadu desmitiem tā atzīta par vienu no piesārņotākajiem Pasaules okeāna apgabaliem. Pat tās zivis, kas spējušas izturēt ūdens piesārņojumu, bieži vien izrādās saindētas un speciālisti, kas nodarbojas ar šīs problēmas pētījumiem, piemēram, Baltijas jūras zivis iesaka ēst ne biežāk kā divas reizes mēnesī. Jūrā augušus savvaļas lašus un citas treknās zivis bērniem un grūtniecēm neiesaka lietot uzturā vispār.

Vairums zivju sugu Baltijas jūras ūdens zemā sāļuma dēļ tajā mīt savas izplatības robežapstākļos un to skaits ar laiku krasi sarucis. Roņu un putnu masveida bojāeja un mencu nozvejas samazinājums ir sekas netālredzīgai cilvēka rīcībai. Jūras dziļūdens ieplakās trūkst skābekļa, ir liela sērūdeņraža koncentrācija, turklāt piesārņojuma ietekmi pastiprina dabiskie apstākļi - ūdens apmaiņa Baltijas jūrā norit ļoti lēni – tikai aptuveni 30 gadu laikā iesāļais ūdens apmainās pret tīrāko un sāļāko Ziemeļjūras ūdeni.

Latvijā Baltijas jūras piekraste ir gandrīz 500 kilometru gara, un tās liedagā barojas daudzi dzīvnieki, kuri mīt tikai šeit. Aptuveni 50 augu sugu aug jūras krastā un nav sastopamas nekur citur. Visvairāk kukaiņu un putnu apdzīvotas ir smilšainās pludmales, kuru kategorijā ietilpst arī 32 kilometrus garā Jūrmalas pludmale no Lielupes līdz Kauguriem, kur atrodas 11 peldvietas.

Peldvietām, jūras dzīvniekiem, sevišķi jūrā ziemojošiem putniem īpašus draudus rada naftas piesārņojums. Pēdējos piecos gados Latvijas piekrastē vien jūras ūdeņos ieplūdusi 41 tonna naftas un tās produktu, norādīts Jūras vides pārvaldes pārskatā. Savukārt, lai sadalītu četrus litrus jēlnaftas, kas izplūdusi jūrā, jāpatērē skābeklis, kas ietilpst 1,5 miljonos litru ūdens. Dabiski noritot naftas sadalīšanās procesam, augsnē un ūdens slānī pamazām attīstās mikroorganismi, kas spējīgi šo piesārņojumu sagraut. Nelabvēlīgā gadījumā dabas pašautjaunošanās process pēc naftas vai tās produktu noplūdes var ilgt pat vairākus simtus gadu. Šo globālo problēmu tiek mēģināts risināt ar starptautiskām metodēm – parakstītas visdažādākās starpvalstu vienošanās par dabas aizsardzību un ūdeņu nepiesārņošanu. Piemēram, Baltijas jūras piekrastes valstis jau 1974. gadā nodibināja Helsinku komisiju (HELCOM), kuras uzdevums – vides karsto punktu skaita samazināšana. 1992. gadā HELCOM konvencijai pievienojās arī Latvija. Pēc astoņu no deviņām HELCOM dalībvalstīm iekļaušanās Eiropas Savienībā šī organizācija turpina veicināt Baltijas jūras aizsardzību, kura 2003. gadā atzīta par īpaši jutīgu reģionu.

Pagaidām civilizētās pasaules spēja piesārņot ir bijusi lielāka par iespējām cīnīties ar šo problēmu – dabas daudzveidība arvien turpina samazināties. Līdztekus industriālo rajonu rūpnieciskajam piesārņojumam milzīgu postu dabai nodara slikti organizēta tūrisma radītās sekas – zemsedzes nobradāšana, augsnes un ūdenskrātuvju piesārņošana, dzīvnieku un to dzīvesvietu iznīcināšana, mehāniskais piesārņojums.

1985. gadā Francijas vides aizstāvji izdomāja jaunu metodi, kā līdzsvarot civilizācijas ekonomiskās attīstības tendences ar vides saglabāšanas pamatvērtībām ūdenskrātuvju piekrastēs, maksimāli iesaistot gan iedzīvotājus, gan reģionālās pašvaldības savas dzīves vides vērtības apzināšanā, tās kopšanā un uzlabošanā – tā ir starptautiski popularizēta balva, un veids, kā šī balva tiek piešķirta un uzraudzīta. To piešķir uz vienu sezonu par zīmi, ka šajā vietā jūra un tās piekraste ir tīra, savukārt tūrisma ietekme un vidi - saudzīga. Vēl vairāk – šai balvai – Zilo karogu ekosertifikātam - jāapliecina, ka pludmales apsaimniekotāji un visa pašvaldība domā, kā izskaidrot cilvēkiem vides saglabāšanas iemeslus, palīdzēt izprast tās vērtību un atbalstīt centienus uzlabot dzīves vides kvalitāti.

Šo mērķu realizācija ir atkarīga no pašvaldības sekmīgas – balvas kritērijiem atbilstošas – sadarbības ar uzņēmējiem, valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem, kuri iesaistās kritēriju izpildes kontrolē. Rezultātā ieguvēji ir visi – uz Zilā karoga pludmalēm brauc daudz tūristu, uzņēmēji gūst peļņu, pašvaldība – nodokļus, bet daba netiek izpostīta, kā tas notiktu, ja pašvaldība attīstītu tūrismu pēc tradicionālajām shēmām. Attīstītās valstīs arvien vairāk iecienīta atpūta dabīgā – neapbūvētā, nepiedrazotā vidē. 2000. gadā Nīderlandē Den Helderas pašvaldība veikusi pētījumu, kas liecinājis – togad trešā daļa tūristu par atvaļinājuma pavadīšanu šajā pilsētā izšķīrušies, izlasot informāciju par to, ka pašvaldībai piešķirta Zilā karoga balva.

Pieteikumus Zilā karoga balvas saņemšanai var iesniegt tikai pašvaldība, kuras teritorijā atrodas kritērijiem atbilstošā pludmale. Kad Nacionālā žūrija izvērtējusi pašvaldības pieteikumu un pludmales atbilstību noteiktajiem kritērijiem, tā virza dokumentus tālākai izskatīšanai Eiropas Zilā karoga žūrijā, kam pieder galavārds, izvērtējot balvas piešķiršanu.

Informāciju par apbalvotajām pludmalēm ik gadu apkopo, un šīs ziņas pieejamas ne vien Zilo karogu balvas interneta mājas lapā www.blueflag.org, bet arī ikvienā lielākā tūrisma aģentūrā.

Pirmās Zilā karoga vides balvas 1985. gadā piešķīra Francijas pašvaldībām par peldūdens kvalitāti un notekūdeņu tīrību. Pēc diviem gadiem, aizvadot Vides gadu, Zilo karogu balva piešķirta 244 pludmalēm un 208 mazajām ostām 10 dažādās valstīs, apstiprināta visā Eiropā un kļuvusi par vienu no starptautiskā Vides izglītības fonda (FEE) programmām.

Pašlaik šis karogs plīvo ne vien 2315 pludmalēs 24 valstīs Eiropā

(Beļģija, Bulgārija, Dānija, Francija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Islande, Īrija, Itālija, Kipra, Lielbritānija, Latvija, Lietuva, Montenegro, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Somija, Turcija, Vācija, Zviedrija)

un Dienvidāfrikā, bet iekarojis visu pasauli – tā pilotprojekti šogad iecerēti arī Kanādā, Krievijā, Čīlē un Karību reģiona valstīs. Maroka, Polija, Malta un Jaunzēlande aktīvi gatavojas Zilo karogu programmas ieviešanai.

Visvairāk apbalvoto pludmaļu pagājušajā gadā bijis Spānijā – 450, Grieķijā – 378 un Francijā – 262. Kopš 1998. gada konkursā par šīs balvas iegūšanu aktīvi piedalās arī Latvija. Tāpat kā citās valstīs, arī pie mums ir grūti nodrošināt nemainīgu ūdens tīrību un vides sakoptību plašās teritorijās. Tāpēc ar to nodarbojas atsevišķi katra pašvaldība, kas burtiski soli pa solim cenšas palielināt tās teritorijas, kas atbilst starptautiskajiem tīra ūdens un sakoptas vides kritērijiem.

Latvija Zilā karoga balvas pilotprojektā iesaistījās 1998. gadā, un tas tika realizēts Ventspils pašvaldībā. Pašlaik pie mums Zilā karoga balva piešķirta četrām – Majoru un Bulduru, Liepājas un Ventspils pludmalēm.

To, vai pludmale atzīstama par karoga cienīgu, nosaka pludmales atbilstība 27 kritērijiem.

Pašvaldības iesniegto pieteikumu uz balvu izvērtē Nacionālā Zilā karoga žūrija. Latvijas Nacionālās Zilā karoga peldvietu un jahtu ostu žūrijas vadītājs ir vides ministrs Raimonds Vējonis, tajā darbojas pārstāvis no Vides ministrijas, VAK, Veselības ministrijas, Tūrisma attīstības valsts aģentūras, Latvijas Pašvaldību savienības, Jūras vides pārvaldes, Satiksmes ministrijas, Latvijas universitātes Hidroekoloģijas institūta, Valsts ugunsdzēsības un drošības pārvaldes, Latvijas Zēģelētāju savienības, Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta un Sabiedrības veselības aģentūras.

Zilo karogu programmas darbību Latvijā uzrauga sabiedriska organizācija Vides aizsardzības klubs (VAK), kurš veic Zilo karogu nacionālā koordinatora uzdevumu un ir tiesīgs apturēt Zilā karoga balvas piešķiršanu, ja konstatēti pārkāpumi vai no iedzīvotājiem saņemtas sūdzības par būtiskiem vides likumdošanas pārkāpumiem attiecīgās pašvaldības, šajā gadījumā – Jūrmalas teritorijā piekrastē.

Pateicoties ģeogrāfiskajam novietojumam un labvēlīgajiem dabas resursiem, Jūrmala vēsturiski veidojusies kā kūrorta un tūrisma pilsēta. Tomēr politiskās, ekonomiskās un sociālās izmaiņas atstājušas savu ietekmi. Pašlaik nelielas sabiedrības daļas vēlme apbūvēt kāpas ņem pārsvaru pār lielākās daļas iedzīvotāju un dabas interesēm un par spīti gan oficiālo, gan neformālo vides institūciju un iedzīvotāju protestiem, kāpas tik un tā tiek apbūvētas ar konstantu ātrumu.

Tā turpinot, drīz var pienākt diena, kad visas kāpas kļūs par zemi aiz sētas, cilvēkiem pastaigām atstājot vien šauru smilšu strēmelīti pie paša ūdens. Sevišķi nepatīkami tas kļūst rudenī, pavasarī un ziemā, kad nav kājāmgājēju celiņa aiz pirmās priekškāpas, kas varētu lieliski pasargāt no vēja, aukstuma un mitruma un būtu brīnišķīga pastaigu vieta visu vecumu un sociālo slāņu cilvēkiem. Tāpat šeit varētu atrasties arī drošs veloceliņš, kas piesaistītu mūsdienās tik daudzskaitlīgos šī alternatīvā pārvietošanās līdzekļa piekritējus no Rīgas un arī daudzus citus veselīga dzīvesveida atbalstītājus. Tikai tāpēc vien, ka pārdesmit bagātas firmas vēlas aizbūvēt šo teritoriju, zaudētājos paliek ne tikai daba, bet arī gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji un viesi gan no ārzemēm, gan tuvējās Rīgas.

Pilsētnieku domas par labu vides saglabāšanai visbiežāk netiek ņemtas vērā, neskatoties uz Jūrmalas vides aizsardzības politikas plānā formulētajiem mērķiem.

Ilgtermiņa perspektīvē panākt ilgtspējīgu pilsētas attīstību, būtisku un stabilu vides kvalitātes uzlabošanos, vērtīgo dabas un kultūrainavu, dabas resursu un teritoriju saglabāšanu, aizsardzību un attīstīšanu, radot cilvēkiem drošu un veselīgu dzīves un darba vidi.

Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, teikts Latvijas Republikas Satversmē. Taču aizsardzība iespējama vienīgi tad, ja sabiedrība izsaka savu viedokli par to, kādu vēlas redzēt vidi ap sevi.

Tad, kad aiz loga, kur vēl vakar bija šalcošas priedes, ieraugām rosāmies celtniekus, kas uzsākuši darbu pie kārtējā investīciju projekta lielas betona un asfalta būves, domāt par šīs problēmas risināšanu ir jau par vēlu. Pa lielākai daļai visas šīs būves kaut kādā veidā tomēr ir cilvēkiem noderīgas, bet patiešām mulsina, ka vēlētie politiķi gala lēmumu par šo būvju nepieciešamību pieņem ne tikai, neņemot vērā vēlētāju viedokli, bet bieži vien – arī ignorējot masveidīgus protestus, un sev pieejamos mēdijos rakstot indīgus komentārus par tautas slikto ekonomisko izglītību, kā arī propagandējot investīcijas asfaltā un betonā un pašvaldības īpašumu pārdošanā kā vienīgo ekonomiskās izaugsmes un progresa modeli. Pie intensīvas propagandas tam var uz mirkli arī noticēt, taču īstenībā ir skaidrs, ka pilsēta nepaliks bagātāka un tās iedzīvotāji – laimīgāki no tā, ka vienas dienas politiķi būs pārdevuši visu 32 kilometru kāpu zonu pāris desmitiem privātpersonu. Arī uzņēmējdarbība tikai iegūtu, ja konkurence notiktu pēc godīgiem noteikumiem, nevis būtu atkarīga no labvēlīgu politiķu lobēšanas un prasmes ignorēt vides likumdošanu.

Paust savas vēlmes pēc zaļas un tīras pilsētas ir katra cilvēka tiesības. Taču tas ir jādara savlaicīgi, turklāt jārēķinās ar to, ka reālu rezultātu panākt ir ļoti grūti un dabas saglabāšanā ieinteresētiem cilvēkiem vajadzētu savstarpēji sadarboties. Katram cilvēkam, vienam pašam cīnoties par savu priedi, pagalmu vai upes līci, būvēties gribētāji vienmēr savāks vairāk parakstu un gūs lielāku atbalstu, jo viņiem parasti ir daudz naudas un materiāli ieinteresētu politiķu atbalsts. Viens no risinājumiem varētu būt ar Zilo karogu un citu starptautisku, ar ilgtspējīgu attīstību saistītu, programmu palīdzību panākt situācijas izmaiņas Jūrmalā par labu iedzīvotājiem. Zilo karogu programma paredz ne tikai kritēriju ievērošanu pašās pludmalēs, bet arī kāpu aizsardzību un vides likumdošanas ievērošanu visā uz Zilā karoga balvu pretendējošās pašvaldības piekrastes teritorijā. Obligāts papildnosacījums ir savā apkārtnē ieinteresētu cilvēku sadarbība – gan savā starpā, gan arī ar atbilstošas ievirzes sabiedriskajām organizācijām, kā piemēram iedzīvotāju komitejas, Vides aizsardzības klubs - VAK, Sabiedrība par atklātību „Delna”, Pasaules Dabas fonds. Arī mūsu organizācija, saduroties ar klajām nelikumībām sev blakus esošajās teritorijās, bija spiesta saprast, ka viens nav karotājs, un griezās pēc palīdzības pie Vides aizsardzības kluba. Šobrīd esam aktīvi šā kluba biedri un jau varam palīdzēt citiem līdzīgu problēmu risināšanā, kā arī savu iespēju robežās cenšamies piedalīties Vides aizsardzības kluba organizētajās aktivitātēs, jo arī viņi nav panaceja visām situācijām. Īstenībā tas ir neliels entuziastu pulciņš, kas, par spīti laika trūkumam un ekonomiskajām problēmām, mēģina visur būt klāt un paspēt laikā, pirms vēl noticis nelabojamais. Lai šo entuziastu pūliņi nebūtu veltīgi, katram cilvēkam būtu svarīgi apzināties, ka ir nepieciešams kaut nelielu daļu sava laika un uzmanības veltīt vides problēmu risināšanai, dabas un kultūras daudzveidības saglabāšanai.

Ja Jūrmalā konstatējat ar vidi saistītu problēmu - tiek piesārņots mežs vai piekraste, notiek koku izciršana, nelikumīgi celtniecības darbi vai gatavošanās tiem, zvaniet Jūrmalas pilsētas domes Vides aizsardzības nodaļai pa tālruni 7093870. Gadījumos, kad šīs nodaļas darbinieki nevar palīdzēt, jo viņu ieņemamais amats atkarīgs no politiķiem, kuri dažkārt var būt ieinteresēti nelikumīgā rīcībā, vērsieties pēc palīdzības pie Reģionālās vides pārvaldes vecākā inspektora, kurš ir no pašvaldības neatkarīga amatpersona un saņem valsts atalgojumu (darba laiks – darbdienās no plkst. 8.30 – 17.00, tālrunis – 7760232).

Ja jautājumos, kas skar piekrastes aizsardzību, minētās amatpersonas nespēj palīdzēt, zvaniet Zilo karogu nacionālajam koordinatoram Ievai Ulmei pa mobilo tālruni 9515615. Jautājumos, kas neattiecas uz piekrastes aizsardzību, jāvēršas VAK – nevalstiskā organizācijā, kas nav tieši atkarīga ne no pašvaldības, ne valsts (katru darbadienu laikā no plkst. 9.00 līdz 18.00, VAK Zaļais tālrunis -7226042).

Situācijās, kad nepieciešama tūlītēja rīcība pārkāpuma novēršanai – nelikumīgas apbūves, suņu un kaķu turēšanas noteikumu neievērošanas, ugunskuru un atkritumu dedzināšanas, apkārtnes piesārņošanas, trokšņošanas, koku nelikumīgas ciršanas, automašīnu neatļautas novietošanas un citos gadījumos, varat vērsties pēc palīdzības Jūrmalas Pašvaldības policijā, zvanot pa tālruni 7093969 (visu diennakti, arī brīvdienās un svētku dienās). No plkst. 8 līdz plkst. 20 varat zvanīt arī uz Pašvaldības policijas Kauguru iecirkni pa tālruni 7731322 vai 7731323.

Papildus informācija, ieteikumi un metodes, kā praktiski cīnīties ar nelikumībām savā apkārtnē, atrodami šajā pielikumā Iedzīvotāji vides aizsardzībā vides.ppt (125kB).

Ja vēlaties risināt specifiskus, ar Jūrmalu saistītus jautājumus vai gluži vienkārši iesaistīties videi draudzīgās lietišķās mākslas aktivitātēs un citos vides izglītības pasākumos, zvaniet uz pagaidām vienīgo Vides aizsardzības kluba Jūrmalas nodaļu – Zaļo ordeni – Pasaku māju „Undīne” (tālrunis – 7769273) vai Ievas Jātniecei (mobilais tālrunis 9548967).


Europe
Šis materiāls sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu.
Par tā saturu pilnībā atbild Zaļais Ordenis-pasaku māja "Undīne", un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.