Bibliotēka

TEIKSMA PAR VIDUSZEMI

THE LEGEND OF MIDDLE EARTH

Tālā senatnē, kad pasaules tautu valodas, būvējot Bābeles torni, vēl nebija sajaukušās, dzīvoja kāda tauta, kurai, atšķirībā no citām tautām, bija ne tikai    viena valoda, bet arī viena dziesma. Ar šīs vienas dziesmas palīdzību cilvēki cits citam varēja stāstīt ne tikai par priekiem un bēdām, bet arī pavēstīt pašu svarīgāko informāciju. Un visi to saprata, jo dziesma bija viena. Šie cilvēki bija tādi paši kā mēs, viņu smiekli un asaras bija tikpat īstas kā mūsējās, taču viņi nezināja, ko nozīmē "pirkt", un ko nozīmē "pārdot", tādēļ arī viņu uzskati par to, kas ir, un kas nav svarīgs, atšķīrās no mūsējiem. Viņiem nešķita svarīgi būvēt ceļus, pasta stacijas un krogus, jo katram cilvēkam pašam savās mājās bija viss, kas viņam vajadzīgs. Viņiem nevajadzēja arī cirku un televizoru, jo pasaule tolaik vēl bija jauna, un viņu acis un sirdis vēl bija atvērtas brīnumam. Nakts debesis vēl nebija piesārņotas ar pilsētas apgaismojumu, dienas ar motoru troksni , ēters ar dažādu radiostaciju jaudām, tūkstošgadu mežs bija pati labākā antena, un viduszemieši lielos attālumos varēja sazināties domās, dziedot savu vienīgo, un tāpēc visiem saprotamo dziesmu. Un, kur nepietika ar domu enerģiju vien, tur talkā nāca putni, zvēri un delfīni. Viduszemieši nebūvēja arī piramīdas un nepielūdza valdniekus, jo viņiem nebija vergu, un, kur nav vergu, tur nav neviena, kas sapņotu valdīt pār citiem. Kādēļ gan brīvam cilvēkam vajadzētu vēlēties būvēt aklus un aukstus, dzīvošanai nepiemērotus, akmens cietokšņus, ja sapņi saulaināki un domas gaišākas, dzīvojot vienkāršās māla, meldru vai koka mājās. Un par mātes zemes un debesu tēva būvētajām katedrālēm neviens neko skaistāku nav uzbūvējis vēl šo baltu dienu. Visur, kur vien dzīvoja viduszemes tauta, bija viduszeme, pati skaistākā zeme uz zemes, taču Bābeles torņa katastrofas atbalsis sasniedza arī viduszemiešus, kuri nebija jutuši ne mazāko nepieciešamību piedalīties torņa celtniecībā.

Long time ago, as the languages of the world had not yet mixed in building the tower of Babylon, a nation was living that in difference to other nations had not only one language, but also one song. By means of this only song the people could tell one another about their joy and sorrow and transfer the most important information. And everybody understood because the song was only one. These people were the same as we are, their crying and laughing were as real as ours, but they did not know what means "to sell" and "to buy". Thus, their opinion about important and not important things differed from ours. They thought that it is not important to build ways, post stations and pubs because everybody had everything he needed at his own home. They did not need a circus and TV because the world was young and their eyes and hearts were open to see a miracle. The sky of the night was not yet full with lights of the city, the days -- with a noise of motors, the ether with powers of different radio stations, the moon was the only satellite, the thousand years old forest was the best receiver, and Middle Earth people could communicate with others far away by singing this common song that was therefore understandable for everybody. And where the power of thought was not enough, the birds, animals and dolphins came to help. The people of the Middle Earth did not build the pyramids and did not have the emperors because there were no slaves, and if there are no slaves, there are no people who seek to govern others. Why a free person has to build stone castles, blind and cold, not proper for living, if dreams are more sunny, and thoughts full with light, living in the little wooden and clay houses? And until these days nobody made something more beautiful than cathedrals build by Mother of the Earth and the Father of the Sky. Everywhere, where the people of Middle Earth were living, there was Middle Earth, the most beautiful land on the Earth, but the echoes from the Babylon disaster have reached also the Middle Earth people who had felt no need to participate in the building of the tower.

Brūkošā torņa šķembas trāpīja ne tikai celtnieku, bet arī visu klātesošo sirdīs. Tās tautas, kas bija pietiekami stipras, lai pārdzīvotu šo katastrofu, ieguva spēju dzīvot ar akmeni sirdī, akmens patiesību ar akmens un metāla taisnību pierādīt. Šo tautu karotāji, savstarpējās cīņās norūdījušies, kļuva cieti un nežēlīgi. Viduszemiešu lielākais spēks, viņu vienīgā dziesma, izrādījās bezspēcīga pret stihiski pieaugošo vardarbības vilni. Katra sevi cienoša kaimiņtauta uzskatīja par savu svētu pienākumu paplašināt savu teritoriju uz tuvākā Viduszemes stūrīša rēķina.un nebija vairs dižu karotāju, kurus pēc kāda laika nesakautu citi - vēl dižāki, vēl varenāki. Tie viduszemieši, kuriem izdevās šai asinspirtij iziet cauri dzīviem, bija jau citi. Beigu beigās pašus iekarotājus par vergiem padarīja karošanas ģēniji romieši, kuri tad arī pirms vairāk nekā 2000 gadiem pabeidza Viduszemes iekarošanu.

The sharp pieces of the tower falling in ruins have reached not only hearts of the builder, but the hearts of everybody around. The nations that were strong enough to survive in this disaster learned how to live with stone in heart and to prove stoned truth with a right of stone and metal. The warriors of those nations in a permanent fight became hard and cruel. The biggest power of Middle Earth people, their only song was not able to fight against the growing tide of violence. Each nation that knew their value was sure about sacred task to make their territory wider by annexing the closest part of Middle Earth, and there were no big warriors anymore who had not been ruined later by bigger and stronger ones. The Middle Earth people who got through it were not anymore the former people. In the end, all these warriors became slaves under Romans -- the genial warriors. They completed the occupation of the Middle Earth 2000 years ago.

Tie Viduszemes iedzīvotāji, kas nevēlējās pakļauties Romas kārtībai, izklīda pa visu pasauli. Pie katra pavarda, kas sniedza viņiem patvērumu īsam mirklim, viņi vakaros, uguns gaismā, stāstīja par zemēm un vietām, kuras bija apceļojuši. Izdomātais un reālais šajos stāstos bija savijies grūti atšķetināmā mudžeklī, iekšējais un ārējais notikums kļuvis par vienu veselumu. Katrs jauns rīts viduszemiešus satika atkal ceļā, taču, lai kur viņi nonāktu, romas kārtība viņus panāca. Lai kuru vietu viņi atstātu, tur viņu stāsti pārvērtās par pasakām un turpināja dzīvot savu, no pirmajiem stāstītājiem neatkarīgu, dzīvi. Tā nu ir iznācis, ka pats nozīmīgākais viduszemiešu ieguldījums pasaules kultūrā ir pasakas - stāstītas, rakstītas, citreiz dziedātas senas un dīvas melodijas pavadībā. Tās visas ir cēlušās no viena avota. Tikai, laika gaitā stāstot un pārstāstot, apaugušas ar to tautu, kuras deva viduszemiešiem patvērumu, raksturīgo vietējo apstākļu un valodas kolorītu. Mūsdienās ikvienas tautas pasakā ir maza daļiņa no viduszemes. Senā viduszemes valoda līdz mūsdienām nav saglabājusies, tādēļ viduszemieši runā tās tautas valodā, kuras maizi ēd, ar cieņu izturas pret citu tautu tradīcijām, tic Dievam, bet neiejaucas reliģiskos strīdos, iedvesmu darbam un lūgšanai atrod dabā, padomu - pasakā. Cenšas turēt skaidru savu apziņu un tīru sirdsapziņu. Mīl zemi un cilvēkus, starp kuriem dzīvo.Vārds "māja", lai kādā valodā arī netiktu izrunāts, viduszemiešiem nozīmē dvēselē paveiktā un vēl veicamā ceļa simbolu. Ikviens, kurš iet pa šo bezgalīgo ceļu, iet uz mājām un dvēselē ir tālākos vai tuvākos rados ar viduszemes tautu. Pasaulē ir daudz neredzamu lietu, un, ja kāds tās nav redzējis, tas nenozīmē, ka to nav.

The people of the Middle Earth who did not want to live under Rome have spread all over the world. By each hearth, where they got place in the evening, they told about countries and places they have seen. Both, the imagined and real were mixed in these stories, outside and inside events made together one whole. Each new morning came to find the Middle Earth people on their way, but the Roman order reached them anywhere. When they had to leave a country, their stories were fairy-tales that began their own life. Therefore, you see, the most important impact the Middle Earth people had in the world culture are fairy-tales -- told, written, sometimes as a songs along with old and marvellous melodies. They all come from one source. But with time, they were told and told again, and the proper colours of the local environment conditions and languages changed them. Today all the national fairy tales contain little part of Middle Earth. The ancient language of the Middle Earth has disappeared, thus the Middle Earth people speak the language of the nation who's bread they eat, they respect the traditions of other nations, believe a God, but get noauthort involved in the disputes about religion, the inspiration for work and devotion they find in the nature, the idea -- in the fairy-tail. They try to keep clear their sense and conscience. They love the country and the people everywhere they live, help if somebody needs the help, and ask for help if they need it themselves. They do not like to be with those who are not seeking to reduce the use of dependence creating substances.

Therefore, the word -- house --, in every language, for the Middle Earth people means the symbol of the soul's road, made and future.Everybody who is going this infinite way, is going home, and in his soul is related to the Middle Earth people. There is a lot of invisible things, and if somebody has not seen them, it does not mean that they don't exist.

Varavīksnes lokā, paļāvībā uz nākotni, pārliecībā par neredzamām lietām.

Alķīmiķis.

In the arc of rainbow, hope for future, believing to the invisible things.

Alchemist

» Uz sākumlapu...