Seno kulta vietu pētniecībai ir svarīga loma latviešu tautas garīgās attīstības vēstures izzināšanā. No šī aspekta nozīmīgas var būt ne tikai kulta vietas, bet arī citas ar garīgajām tradīcijām saistītās vietas, kuras ļauj izskaidrot senos priekšstatus par telpu un tās sakralitāti. Apzinot mūsu senās kulta vietas, atklājas likumsakarības, kas kopīgas ne tikai latviešiem, bet arī citām Eirāzijas tautām un tāpēc svētvietu pētījumi iegūst nozīmi īpašu indoeiropiešu vēstures kontekstā...

Savu zinātniskās izpētes darbu sāku 2001.g. vasarā, īstenojot Latvijas kultūrkapitāla fonda atbalstīto projektu “Cēsu rajona senās kulta vietas”. Darba mērķis bija seno kulta vietu izpēte Cēsu rajonā un metodikas precizēšana pārējo Latvijas teritorijā esošo seno kulta vietu izpētei un raksturošanai.

Definīcija un identifikācija

Seno kulta vietu identificēšanai pagaidām vienoti kritēriji nav noteikti, tāpēc, lai precizētu seno kulta vietu identifikācijas pazīmes vispirms aplūkojamas droši pierādītās kulta vietas un to pazīmes, kā arī tās pazīmes, kuras ar kulta vietām saistījuši ievērojamākie Latvijas kulta vietu pētnieki. Katras atsevišķas pazīmes absolutizēšana var novest pie maldīgiem secinājumiem, tāpēc tās apskatāmas kopsakarā.

Seno kulta vietu skaitu var noteikt tikai aptuveni, jo par daudzām no tām saglabājušās visai nepilnīgas ziņas, to sakrālā nozīme bieži vien ir neskaidra vai nepierādāma. Lai turpmākos pētījumos varētu identificēt kulta vietas un to funkcijas, nepieciešams apzināt arī tā sauktās iespējamās (eventuālās) kulta vietas un vietas, kas saistītas ar atsevišķām kulta vietu iezīmēm, tajā skaitā: nostāstu vietas, tautas sanāksmju vietas, parādību vietas, maldu vietas, burvju zintnieku un dziednieku dzīves vietas, vietas par kuru nozīmi tautas garīgajos priekšstatos sniedz tikai vietvārdi vai to daļas. Ievērojot, ka minētajām vietām un objektiem ir kopēja pazīme – visi tie pauž latviešu – konkrētā gadījumā letgaļu un līvu – tradicionālos garīgos priekšstatus, apzīmēju tās ar kopēju plašāku jēdzienu – tautas garīgo tradīciju vietas (TGTV) vai atbilstošā kontekstā – tautas garīgās kultūras pieminekļi (TGKP). Rezultātā no lielāka kopējā TGTV apjoma verifikācijas ceļā būs vieglāk precizējamas senās reliģiskā kulta vietas, kā arī iegūstama informācija, kas varētu papildināt zināšanas par šo vietu izmantošanu. Katra senā kulta vieta ir TGTV, bet ne visas TGTV ir kulta vietas.

Kā otrs svarīgs jēdziens jāatzīmē tautas garīgās tradīcijas (TGT) –tautas garīgo priekšstatu pārmantotā daļa.

Klasifikācija

TGTV sistematizētas gan balstoties uz atsevišķām ārējām pazīmēm, gan to nosaukumiem vai citām raksturojošām tradīcijām (teikām, nostāstiem) un izmantošanas veidiem. TGTV ar līdzīgām pazīmēm apvienojamas atsevišķās grupās: akmeņi, koki, kalni, ūdeņi u.c. un nepieciešamības gadījumā apakšgrupās, piemēram: pēdakmeņi, dobumakmeņi, elki, baznīcas kalni, Jāņa kalni u.c. Atsevišķas TGKV pieder vairākām grupām vienlaikus.

Pētījumos aplūkojami katrai TGTV grupai raksturīgās izvietojuma likumsakarības un to nozīme kultūrvēsturiskajā un ģeogrāfiskajā telpā, mēģinot noskaidrot to lomu apdzīvotu vietu hierarhijā un izmantotāju loku (zemnieku sēta, ciems, pilsnovads, zeme).

Hronoloģija

TGTV hronoloģija nosakāma pēc šajās vietās un to apkārtnē atrasto priekšmetu datējuma, kā arī konstatējot atsevišķas noteiktam laika posmam raksturīgas kulta vietu pazīmes. Senās kulta vietas hronoloģiski attiecas uz laika posmu no neolīta līdz mūsdienām, tomēr, vairums liecību par kulta vietu izmantošanu saglabājušās no XVI – XIV gs. (vēlajiem viduslaikiem un jaunajiem laikiem). Pierakstītajās tradīcijās spilgti izpaužas viduslaikiem raksturīgi priekšstati, tai pašā laikā konstatējami arī elementi, kas atspoguļo daudz arhaiskāku pasaules skatījumu.

Avoti un literatūra

Plašāk pieejamie svētvietu pētniecībai pieejamie senākie avoti ir:

• Grāfa L.A.Mellina redakcijā izstrādātās Vidzemes apriņķu kartes - Mellin L.A. Atlas von Liefland oder von den beyden gouvernementern u. herzogthümern Lief- und Ehstland und der provinz oesel. Riga und Leipzig. 1798. – Wolmarsche Kreis (1792-1793).

• Kārļa Bregža izraksti no XVII – XVIII gs. baznīcu vizitāciju protokoliem - Bregžis K. Baznīcu vizitācijas protokoli. Izraksti par jautājumu: Kristīgās ticības cīņa ar latvju tautas reliģiju. – R., [1931]. Baznīcu vizitāciju dokumenti sniedz dokumentālas liecības par seno kulta vietu izmantošanu un tāpat kā citi rakstiskie avoti ir drošākā kulta vietu identifikācijas pazīme1.

• A.Bīlenšteina Onomastiskie materiāli “Bielensteins Onomastisches Material” - BOM – ko veido galvenokārt iesūtīti saraksti, kuros uzskaitīti mājvārdi, vietvārdi un vairākos gadījumos komentēta to izcelsme un nozīme. Materiāli grupēti pa apriņķiem, draudzēm un muižām. Vēlāk šos avotus izmantojis J.Endzelīns, E.Kurce, E.Brastiņš un daudzi citi pētnieki. Grūtības rada Onomastiskajos materiālos fiksēto vietvārdu lokalizācija, jo daudzos gadījumos sniegts tikai vietas nosaukums un muiža.

• Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas arhīva lietas, kurā iekļautas arī Pieminekļu valdes arhīva (PVA) lietas, kas aptver 20. – 30. gados iegūtos materiālus, tajā skaitā aizpildītas pieminekļu uzskaites anketas

• Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Pieminekļu dokumentācijas centra arhīva lietas.

• Rajonu vēstures un mākslas muzeja materiāli.

• Latviešu Folkloras krātuves (LFK) materiāli. 1992.gadā atjaunotajā Latviešu folkloras krātuvē atrodas vairāk nekā 60 000 teiku, nostāstu un dažādu tradīciju pierakstu.

No svarīgākajiem publikācijām atzīmējamas:

• Anša Lerha Puškaiša sakārtotās “Latviešu tautas teikas un pasakas” (1894. – 1903.g.)

• Pētera Šmita sakārtotās “Latviešu pasaku un teiku” (1936. – 1937.g.).

• Pētera Šmita sakārtotie Latviešu tautas ticējumi (- 1941).

• Liela loma Latvijas svētvietu pētniecībā ir daudziem zinātniskās literatūras darbiem no kuriem kā ievērojamākais jānosauc baltvācu vēsturnieces Edītes Kurces Latvijas (izņemot Latgali) seno kulta vietu saraksts - “Verzeichnis alter Kultstätten in Lettland” Mitteilungen aus der livländischen Gescichte. Riga, 1924. Šajā darbā apkopotas ziņas par kulta vietām gūtas no Augusta Bīlenšteina Onomastiskajiem materiāliem, Jāņa.Endzelīna “Latvijas vietu vārdiem”, Lerha Puškaiša Latviešu tautas teikām un pasakām (I – V), rakstu krājumiem “Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga“, „Sitzungsberichte der Gelehrten Estnischen Gesellschaft zu Dorpat”, “Sitzungsberichte der Gelehrten für Geschichte und Altertumskunde zu Riga“, „Verhandlungen der Gelehrten Estnischen Gesellschaft zu Dorpat”,Bīnemaņa „Livländisches Sagenbuch” u.c.

• Nākamais fundamentālākais Latvijas seno kulta vietu pētījums tapis tikai 20. gs. beigās, kad 1987.g. Juris Urtāns izstrādāja disertāciju (“Pagāniskie kulta pieminekļi Latvijas teritorijā”«Языческие культовые памятники на территории Латвии»). Šajā darbā pirmoreiz veikta nopietna seno kulta pieminekļu sistematizācija, kaut gan darba ietvaru dēļ aplūkotas tikai trīs kulta vietu pamatgrupas – akmeņi, avoti un alas. J.Urtāns šajā pētījumā rūpīgi izanalizējis arheoloģiskos, rakstiskos un folkloras avotus, aplūkojis seno kulta pieminekļu morfoloģiskās pazīmes un pievērsis uzmanību to datējumam. Apjoma ziņā bagātāki pētījumi nav veikti līdz pat mūsdienām.

• Jāatzīmē arī vairāki neliela apjoma, bet konceptuāli nozīmīgi darbi. Ievirzi pēdakmeņu un dobumakmeņu pētniecībā sniedz arheologa A.Caunes 20.gs. septiņdesmito gadu pirmajā pusē publicētie raksti “Dobumakmeņi Latvijā” un “Pēdakmeņi Latvijā”2. Svēto mežu un koku nozīme latviešu un citu indoeiropiešu tautu garīgajās tradīcijās atklājas 1957.g. klajā nākušajā K.Strauberga pētījumā “Svētie meži un svētie koki”3. Dažus gadus vēlāk K.Straubergs sagatavojis rakstu arī par seno kulta vietu vārdiem – “Latviešu kultavietu vārdi”4, tomēr šī darba vērtību samazina neprecīzais pārskats par E.Kurces reģistrētajām kulta vietām. Kulta vietu pētnieki bieži atsaucas uz Eduarda Šturma konceptuālo rakstu “Elka kalni un pilskalni Kursā”5. Darba autors atkārto A.Bīlenšteina izteikto domu par to, ka pilskalnu tuvumā bieži atrodas “kāds cits kalns”, kuru tautā parasti dēvē par “Elka vai Baznīcas kalnu”. E.Šturms uzskatīja, ka “Elka kalnu” nosaukums ir prioritārs, kas bieži nomainīts ar citiem jaunākiem apzīmējumiem un izvirzīja hipotēzi, “ka Kursas Elka kalni ir reliģiskā kulta vajadzībām speciāli ierīkotas vietas, kas atradušās pilskalna, kā valsts politiskā centra tuvumā” un “vientuļie Elka kalni varētu būt bijušas ciemu kulta vietas”. Viņš izteicis arī viedokli, ka senajam reliģiskajam kultam bijis komplekss raksturs, kurš aptvēris arī tādas darbības, kā visus publiski tiesiskos aktus. E.Šturms, pamatojoties uz Elka kalnu novietojumu, konstrukcijām, vēstures avotu ziņām un analoģijām kaimiņu zemēs, izvirza jautājumu par Elku kalnu nozīmi cilšu politiskajā dzīvē6. 1977.g. īsu kulta vietu veidu un izplatības raksturojumu sniedzis J.Urtāns rakstā “Latvijas seno kulta vietu veidi un izplatība”7. Autors apkopojis ziņas par kulta kalniem, akmeņiem, kokiem, svētām birzīm vai mežiem, ūdeņiem (avotiem, upēm, strautiem, ezeriem), purviem, alām, ielejām, laukiem, pļavām, tēliem, baznīcu un kapelu vietām. Šajā pat gadā J.Urtāns publicējis arī konceptuālu rakstu par senā kulta alām - “Senās kulta alas”8, kuram pievienots arī Latvijas PSR teritorijā reģistrēto kulta alu saraksts. 1985.g. J.Urtāns krievu valodā publicējis plašāku pētījumu par Latvijas kulta un veselības avotiem – «Целебные и культовые источники Латвии»9 un rakstu par akmeņiem ar zīmēm - «Культовые валуны с выбитыми знаками на територии Латвии» 10. 1990.g. J.Urtāns detalizēti aprakstījis dažādas kultakmeņu un citu ar tautas garīgām tradīcijām saistīto akmeņu grupas darbā “Pēdakmeņi, robežakmeņi, Muldakmeņi”11. Šajā darbā sniegta informācija par 67 minēto kategoriju akmeņiem. 1993.g. miniatūrā grāmatiņā “Latvijas senās svētnīcas” J.Urtāns publicējis informāciju par 52 kulta vietām. Darbs balstīts uz Pieminekļu valdes, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvu materiāliem un paša autora novērojumiem un pētījumiem. Šajā pat gadā J.Urtāns publicējis pētījumu “Velna vārds Latvijas vietās un vietvārdos”12. Dažus gadus vēlāk - 1995.g. autors sagatavojis rakstu par Vīļumu elka tēlu Drustu pagastā13. 1998.g. Latvijas Universitātes izdotajā žurnālā “Latvijas Vēsture” lasām J.Urtāna darbu “Latvijas seno kulta vietu identifikācija”. Tajā autors kārtējo reizi atgādina kulta vietu noteikšanas problēmas. “Ja senām kulta vietām pieiet kā arheoloģiskam materiālas dabas objektam, tad tā identificēšanā un izpētē izmantojamas arheoloģijas zinātnē pieņemtās un aprobētās metodes”, raksta J.Urtāns, tai pašā laikā norādot, ka kulta vietu lietošanas īpatnības bijušas saistītas ar “garīgu klātbūtni, zināmu norobežotību un elitārismu (svētnieku kārta)” un “šī garīgā klātbūtne ne vienmēr ir pietiekoši materiāli tverami pārstāvēta tajos artefaktos, kurus iegūst arheoloģisko pētījumu rezultātā”. Rakstā atzīmēta arī izplatītā tendence kaut ko neizprastu vai nesaprotamu saistīt ar seno kultu vai kulta vietām. Pētījuma autors par seno kulta vietu identifikācijas galvenajiem avotiem nosaucis arheoloģiskās, rakstīto avotu un folkloras liecības, pieļaujot, ka atsevišķi varētu nodalīt arī toponīmiskās liecības – reizē norādot, ka tās ir cieši saistītas ar folkloras liecībām un uzlūkojamas par vienotu liecību veidu. Rakstā sīkāk iztirzāti atsevišķie liecību veidi14. Par Raganu kalniem un ar citām raganu vietām saistītie vispārējie jautājumi aplūkoti J.Urtāna pētījumā “Raganu vietas Zemgalē”15.

• No jaunākiem TGKP un seno kulta vietu apzināšanas avotiem jāatzīmē LR Valsts Zemes dienesta un Zviedrijas valsts korporācijas SSC Stellitbild izstrādāto Latvijas Republikas satelītkarti mērogā 1: 50 000. Tajā atspoguļojas vietvārdi, tajā skaitā daudzi līdz šim neatzīmēti Jāņa, Saules, Raganu, Elku kalni un citās svētvietas.

Pētniecības vēsture

Kulta vietām no kultūrvēsturiskas izpētes pozīcijām viens no pirmajiem uzmanību pievērsis J.K.Broce. 1772.g. viņš aprakstījis Dzelzs vārtu alu Cēsīs un 1793. g. “Ellīti” Liepā. Viņš aprakstījis un zīmējis arī zīmējis Baukalnu Straupē, Gūtmaņa alu Siguldā un Velnalu Inčukalnā.

Zinātniska rakstura arheoloģisku pētījumu aizsākumi datējami ar 1839.gadu, kad Krievijas valdības uzdevumā Tērbatas universitātes vēstures profesors F.Krūze veica arheoloģisko pieminekļu pārbaudi. Viņš apeklēja Strīķu kroga lībiešu uzkalniņkapus pie Lenču “Bundēm”, Cēsu pili un Dzelzs vārtu svētavotu. F. Krūze darbā, kas veltīts Livonijas arheoloģijai un senvēsturei, iekļāva atsevišķu kulta akmeņiem, alām un kokiem veltītu nodaļu. Jāatzīmē, ka viņš pirmoreiz pievērsa uzmanību atsevišķai kulta akmeņu grupai - pēdakmeņiem, kā arī norādīja to plašo izplatību Eiropā, gan kļūdaini tos uzskatot par normaņu - vikingu kultūras pieminekļiem16.

Ar kulta avotiem saistītās tradīcijas pirmoreiz uzmanīgāk aplūkojis K. Šillings darbā “Par latviešu tautas māņu ticību”. - Magazin, herausgegeben von der Letisch - Literärischen Gesellschaft”, IV, 1. Mitau, 1832., 55.

Jaunu kvalitāti arheoloģiskie pētījumi ieguva 19.gs. septiņdesmitos gados, kad par Baltijas vadošo arheologu kļuva bijušais Pēterburgas Zinātņu akadēmijas minerālu kolekcijas pārzinis Tērbatas universitātes mineraloģijas profesors Konstantīns Grēvinks. Viņš izpētes darbā sāka ieviest dabaszinātniskās metodes, interesējās par dažādu laikmetu senlietu datējumiem un sakarā ar to Gaujas lībiešu kapulaukus kopumā pareizi datēja ar 9.-13.gs. K.Grēvinks arheoloģisko pieminekļu izpētē iesaistīja Cēsu grāfu Kārli Georgu Zīversu. K.G.Zīverss sava mūža pēdējos astoņus gadus veltīja arheoloģijai. 1872.gadā viņš vāca materiālus par Gaujā pie Turaidas atskalotajām senas laivas vai kuģa paliekām, raka Turaidas Pūteļu uzkalniņkapus, kopā ar J.Rozenu pētīja Vaives Sārumu pilskalnu. 1873.gadā viņš veica izrakumus Krimuldas un Siguldas uzkalniņkapus, kā arī apzināja Pieškaļu uzkalniņkapus pie Cēsīm. Ap 1875. gadu K.G.Zīverss kopā ar K. Grēvinku izdarīja arheoloģiskos izrakumus vienā no ievērojamākajām Vidzemes kulta vietām Mujānu Zilajā kalnā17. 1876.gadā K.G.Zīverss atklāja Āraišu ezerpili18 un veica arheoloģiskus izrakumus iespējamā kulta vietā – Mazsalacas Velna pagrabā. Diemžēl, pētījumu rezultāti aprakstīti skopi. Zem zemes virskārtas K.G.Zīverss konstatēja organisko vielu kultūras slāni un izteica domu, ka ala bijusi apdzīvota19. Lai gan K.G.Zīversu var uzskatīt par vienu no arheoloģijas celmlaužiem Cēsu novada, Vidzemes un pat - Baltijas mērogā, tomēr kulta pieminekļu izzināšanai īpašu uzmanību viņš nepievērsa.

19.gs. otrajā pusē kulta vietu pētniecības bāzi sekmēja Eiropā izplatītais romantisma vilnis un nacionālās atmodas kustība. Daudzi tautas darbinieki vāca etnogrāfiskus materiālus un pierakstīja teikas, nostāstus, ieražas, vietvārdus. Visbiežāk literatūrā min tikai ievērojamākos tautas garamantu krājējus Kr.Baronu, Fr.Brīvzemnieku, A.L.Puškaiti, A.Bīlenšteinu, tomēr, iepazīstoties ar Latviešu folkloras krātuves vākumu, rodas iespaids, ka savas senatnes un garīgās kultūras pētniecībā vislielāko ieguldījumu devusi tauta - vienkārši lauku cilvēki, īpaši - skolotāji.

Liela nozīme kulta vietu apzināšanā un raksturošanā piešķirama vietvārdiem (toponīmiem). Ieskatīties senākos Latvijas vietu nosaukumos mums palīdz A. Bīlenšteina vākums - “Bīlenšteina Onomastiskie materiāli”. Daudzos no šiem materiāliem, kas sakārtoti pa apriņķiem, baznīcu draudzēm un muižām, atrodam ne tikai vienkāršu vietvārdu sarakstu, bet arī to izcelsmes skaidrojumus un ar tiem saistītus nostāstus. Diemžēl, daudzi vietvārdi diezgan grūti lokalizējami, jo bieži nav norādīti tuvāki orientieri vai arī to nosaukumi ir mainījušies.

Jauns laikmets seno kulta pieminekļu apzināšanā sākās 1923.g. līdz ar Pieminekļu Valdes (PV) izveidošanu. Vēstures un garīgās kultūras izzināšana kļuva par jaunās valsts pašapliecināšanās līdzekli. Arheoloģisko pieminekļu apzināšanu veica izmantojot anketēšanu. Par katru arheoloģisku pieminekli tika aizpildīta tipveida anketa, kurā reģistrētājam vai apsekotājam bija jānorāda oficiālais un “tautas mutē” lietotais objekta nosaukums, adrese, zemes īpašnieks, apraksts, stāvoklis, kā arī ziņas no vietējiem iedzīvotājiem. Pārlūkojot šo arhīvu atradīsim daudz vēstuļu, kurās iedzīvotāji raksta par atradumiem, kā arī novadpētnieku un arheologu ziņojumus. No aktīvākajiem ziņu sniedzējiem jāmin H.Skujiņš, F.Jakobsons, E.Šturms, Arveds Gussars, P. Stepiņš, K. Rozītis. Pēc 2. Pasaules kara PV arhīvs iekļauts Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas arhīvā un pastāvīgi papildināts.

Kulta pieminekļi šajā laikā ieguva aizsargājamu kultūras pieminekļu statusu. Kulta vietu pētniecībai īpašu uzmanību veltī A. Štāls. Žurnālā “Latvijas Saule” viņš publicējis rakstu “Mūsu dzimtenes senatnes un kultūras pieminekļi”(1923.g. Nr.1., 1. - 5. lpp.; Nr.2., 20. - 22. lpp.), “Senējā reliģiskā kulta pieminekļi”, (1926. g, 401.-402. lpp.) un grāmatu “Sargāsim savas tautas senatni!” (Rīga, 1924. g., 160. lpp.). Latvijas Vēstures muzejā glabājas A. Štāla ap 1930. gadu sarakstītā darba “Svētās pēdas” rokraksts, kurā apkopotas ziņas par 48 “pēdakmeņiem”.

1924. g. Edīte Kurce publicē pirmo Latvijas kulta vietu sarakstu (“Verzeichnis alter Kultstätten in Lettland”). Tajā iekļautas 509 kulta vietas. Materiālā reģistrētas 15 alas, 25 avoti un 73 akmeņi, daudzi kalni, ezeri, pļavas, meži u. c. objekti. E. Kurce fiksējusi arī toponīmus, kuriem ar kulta vietām var būt arī netiešs sakars - piemēram - “Pērkoņciems” Krimuldas Engelhartes muižā (Nr. 22.) , “Pērkoņciems” Piņķos (Nr. 53), “Pērkonu mājas” Piltenē (Nr. 375.), “Sventu mājas” Ziras muižā (Nr. 388.). Minētas arī “spoku vietas” - piemēram - “Kapu kalniņš pie Tirzas” Galgauskā (Nr. 283.), “svētku svinēšanas vietas” - piemēram - “Oliņkalns” Kokneses Stukmaņu muižā (Nr. 18.), “Danču kalns” Graudupes muižā (Nr. 338.), “Ozolkalns” Ēdolē (Nr. 373.) u. c.

Latvijas seno kulta vietu ievērojamākos pētījumus veicis J. Urtāns, kurš nodarbojies gan ar arheoloģisko, gan rakstisko, folkloras materiālu izvērtēšanu. Pieminami arheologa veiktie izrakumi svētvietās, daudzās publikācijas un grāmatas, ieskaitot disertāciju “Pagāniskā kulta pieminekļi Latvijas teritorijā (1987. g.)”. Darbā autors gan analizē tikai 3 kulta objektu veidus - akmeņus, avotus un alas, tomēr rūpīgais avotu izvērtējums, ieskats kulta vietu pētniecības vēsturē, morfoloģisko pazīmju un datējuma analīze veido stingru metodoloģisku pamatu turpmākiem visu Latvijas seno kulta vietu pētījumiem.

Liela loma kulta vietu apzināšanas un izpētes darbā ir rajonu muzejiem, tā 1925.g. 29.maijā dibinātais Cēsu muzejs sākot ar 1972.gadu aizsāka zinātniski kompleksās ekspedīcijas. Līdz 1994.gadam no rajona 24 pagastiem ekspedīcijās apzināti un izpētīti 17. 1991.gadā muzejā nodibināja arheoloģijas nodaļu.

Sākot no 20.gs. astoņdesmito gadu otrās puses seno kulta akmeņu un klinšu zīmju apzināšanā ievērojamu ieguldījumu devis inženieris Guntis Eniņš un vēstures pētnieks Andris Grīnbergs.

Jugla, 2005.g.

Lekcijā izmantotos uzskates materiālus var aplūkot šeit!