Lekcijas

Par gara brīvību


Saturs

  1. Vispirms – tā ir spēja būt pašam
  2. Tā ir spēja pastāvēt pie saviem uzskatiem
  3. Tā ir spēja uzdrīkstēties
  4. Tā ir spēja darīt to, kas pašam tīk
  5. Tā ir spēja nebūt atkarīgam no ērtībām

Vispirms – tā ir spēja būt pašam

Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā –
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi –
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

/Rainis/

Tu esi neatkarīgs no sabiedrības spiediena. Tu vari domāt kopā ar sabiedrību vai pretēji tai un nesatraukties par to. Nākošajā pakāpē – spēj nesatraukties par to, ko sabiedrība domā par tevi, un tas ir ļoti grūti. Sabiedrībai ir neskaitāmi instrumenti, kā bojāt tev dzīvi un labsajūtu, lai cik brīvs un neatkarīgs arī tu nejustos un nebūtu.

Garā brīvs cilvēks sabiedrībā ir imaginārs – viņš atrodas sānis no reālo skaitļu ass, iegūdams ar to vēl vienu brīvības pakāpi. Vienlaikus viņš ir un paliek šīs realitātes sastāvdaļa un mijiedarbojas ar šo realitāti caur neskaitāmiem procesiem, gluži kā matemātikas imaginārais lielums, kas “strādā” daudzās fizikas nozarēs, aprakstot pavisam reālas lietas.

Spēja pakārtot savas vajadzības un vēlmes sabiedrības vajadzībām paradoksālā kārtā arī ir gara brīvības izpausme – pretēji aklai sekošanai vadoņiem un viņu pavēļu uzcītīgai bezapdomas pildīšanai vai kādam principam, kurš ir labs vienīgi tādēļ, ka propaganda to pasludinājusi par tādu. Vienlīdz svarīgi ir neatteikties arī no savām vēlmēm un vajadzībām – t.i., panākt līdzsvaru starp sabiedrisko un personisko. Lai cik ļoti nebrēktu zvērināti individuālisti, cilvēks ir un paliek sabiedrības sastāvdaļa un viņam IR pienākumi pret sabiedrību. Jau Konfūcijs esot teicis, ka “…pūloties nodrošināt labumu citiem, tu jau esi to nodrošinājis pats sev.” Tikai sabiedrību nedrīkst jaukt ar formālo juridiski politisko veidojumu “valsti”. Pienākums pret to dažkārt ir uzspiests un vienpusīgs, bet valsts aparātu uzturošie sabiedrības locekļi nesaņem pretī ne aizstāvību, ne rūpes par sevi; gadās pat, ka tā pret saviem barotājiem vēršas ar teroru un represijām, lai tikai daži, kas sevi kļūdaini identificē ar šīs valsts pašu būtību, “garantu”, varētu palikt pie varas siles pēc iespējas ilgāk. Vienīgais indivīda pienākums pret tādu valsti ir līdzdarboties, lai patriektu šo varu.

Sabiedrības-valsts līdzsvaru pamatīgi izjauca piemēram, gan padomiskais sociālisms, gan vispārības interesēs nepietiekami regulēta brīvā tirgus ekonomika – tikai katrā gadījumā absolutizējot citu lietas pusi. Arī tagad vērojama tieksme vairāk regulēt cilvēkus, nekā sistēmu, kurā viņi dzīvo, jo tas apmierina kādu sabiedrības nelielas, bet ļoti ietekmīgas daļas vēlmi būt pārākai par visiem citiem vai arī piespiest citus dzīvot pēc viņu prāta. Tas notiek vienādiņ gan demokrātiskajos Rietumos, gan fundamentālistiskajos Austrumos; atšķirīgi tikai ir instrumenti. Tāpēc garīgās brīvības nozīme pieaug, bet nonākt līdz tai kļūst arvien grūtāk.

Pārspīlēta gara brīvības izpratne var viegli nonākt līdz savam pretmetam, pārvēršoties par gara krātiņu. Tāpēc gara brīvība ir cieši saistīta ar izpratni par robežu, aiz kuras kādu sabiedrības izpausmju neatzīšana pāriet tās muļķīgā ignorēšanā vai pat tīšā spītēšanā. Rezultāts ir protests protesta pēc – tāpēc vien, lai pārprastā brīvības apziņā nostātos pret vienalga ko un paustu savu alternatīvo viedokli – lai tikai atšķirtos no “pelēkās, nozombētās masas”. Turklāt šīs protesta formas reizēm ir neparasti agresīvas un kroplas, bet viedokļa pamatojuma vietā izskan tikai personīgi apvainojumi konkrētajam jautātājam vai valdošo sazvērestības piesaukšana, ja pret šo protestu neuzticīgi izturas plašāka sabiedrība.

Nostāties pret sabiedrību “principa pēc” ir muļķīgi – ja tu būsi sīks, tevi vienkārši ignorēs, bet ja mēģināsi sabiedrībai savu pretstāvēšanu uzspiest – tevi samīs VIENMĒR. Ja šādā pretstāvēšanā ir mērķis un apdoms, tā ir mazliet mazāk riskanta, jo ļoti stiprs, harizmatisks cilvēks sabiedrību vai kādu tās nozīmīgu daļu vismaz uz kādu laiku var pakļaut. Taču vēsturē ir ļoti maz šādas rīcības veiksmīgu piemēru un vairumā gadījumu šo cilvēku pretstāvēšana sabiedrībai ir beigusies viņiem traģiski, kaut dažkārt spējusi ilgtermiņā nest tai pašai sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgus augļus.

Uz augšu

Tā ir spēja pastāvēt pie saviem uzskatiem

Nevis cietpauraini iekrampējoties tajos, bet uzklausot citus viedokļus un atrodot tajos gan racionālus graudus, kas apstiprina tavu šībrīža pārliecību, gan negaidītas bagātības, kas kādā brīdī pietiekami izprastas, spēj tavus uzskatus radikāli mainīt. Ne vienkārši mētājoties no vienas filosofijas citā, bet ar to palīdzību savu domāšanu un pasaules uztveri pastāvīgi attīstot un pilnveidojot. Brīva gara cilvēks svērs vērtības atbilstoši saviem uzskatiem un dzīves pieredzei, nekautrējoties nedz mācīties no kāda, nedz arī MOTIVĒTI pateikt, ka kaut ko atzīst vai neatzīst.

Šeit manuprāt slēpjas arī skaidras, apzinātas neticības – nereliģiozitātes spēks. Tā nav Dieva (lūdzu ievērot, ka rakstu šo vārdu ar lielo burtu) akla bezapdomas noliegšana. Tāda ir raksturīga salīdzinoši maz inteliģentiem ļaudīm, kā tukšums, kas patiesībā ir tās pašas ticības visai zemas kvalitātes surogāts. Šādu ļautiņu ieskatu sistēmās iekļuvušais ateisms tāpēc ir degradējies kā jēdziens un tapis bezmaz vai par lamuvārdu. Šāds “ateists” visbiežāk akli noliedz tās gara un galējā gadījumā pat materiālās kultūras vērtības, kuru izcelsme meklējama reliģijās un cilvēku ticībā.

Pretēji šāda stila ateismam, nereliģiozitāte kā garīgas brīvības izpausme spēj būt radoša. Skaidra un brīva prāta iepazīšanās ar reliģiju avotiem, nereliģiozajam ļauj ignorēt to mārketingu, kas pievilina ticības patērētāju, solot viņam viņsaules labumus un pārākumu pār citiem šai saulē uz konkrētās ticības piederības pamata vien. Taču ļauj saskatīt un paņemt tās vērtības, kas ir gadu simtos un tūkstošos veidojušās attiecīgās sabiedrībās un dod nozīmīgu pievienoto vērtību tam, kas šīs vērtības iepazinis. Ļauj atzīt to estētisko bagātību, kura var būt ieslēpta pašos ticības avotos kā to autoru mākslinieciskais talants, savu uzskatu sekmīgākas izplatīšanas labad veidojot saistošu un spožu gara darbu – piemēram tādu, kādu savulaik ir izdevies radīt apustulim Pāvilam kristiešu Svētajos rakstos.

Ar gara brīvību ir cieši saistīta izpratne (vienmēr subjektīva!!!) par to, kas ir pamatvērtības un kas ir pārejoša mode. Kas ir būtiskais un kas ir tikai skaļi sludinātā augstākajā patiesībā (demokrātija, reliģija, globālā sasilšana, u.tml.) maskēts izdevīgums vai vienkārši kaut kāds ārēji spožs nieks.

Uz augšu

Tā ir spēja uzdrīkstēties

Uzdrīkstēšanās ir solis nezināmajā. Tātad – spēja spert šo soli. Neatkarīgi no tā, vai šis solis ir piemēram, jaunu amata prasmju apgūšana vai došanās pāri okeānam mazos un nedrošos kuģos ar domu, ka pretējais krasts varbūt eksistē. Spējā atteikties no dzīves mierīga plūduma, ja pēkšņi saskati kādas lielas vērtības – nu kaut vai reālu mīlestību – ārpus tā. Uzdrīkstēšanās slēpjas arī iekšējā uzskatu pilnveidošanā, cenšoties izprast arī to, kas sākotnēji šķiet pavisam svešāds. Galarezultātā radīsies izpratne, kura var saturēt gan pieņemšanas, gan noraidīšanas motivāciju.

Uzdrīkstēties var arī vienkārši sākot darīt kaut ko principā pazīstamu, bet tādu, par ko iepriekš pats esi teicis sev – es to nevaru, tas man par grūtu, man nesanāks!

Nemēģini. Dari!

/Meistars Jōda, “Zvaigžņu Kari”/

Uzdrīkstēšanos ne vienmēr pavada izdošanās, bet galvenais ir – iet tik tālu, cik vien tas šķiet nepieciešams mērķa sasniegšanai vai arī līdz sava ķermeņa spēju un apkārtējās pasaules fizisko likumu nospraustajai robežai, kas izcilas uzdrīkstēšanās piemēros bieži ir viens un tas pats.

Uz augšu

Tā ir spēja darīt to, kas pašam tīk

Vienlaikus caur to veidojot un pilnveidojot sevi pašu un savu dzīvi un nesot noteiktu labumu sabiedrībai.

Dari ko gribi – tā bija iecirsts vārtu ailē virs ieejas Telēmas abatijā, kuru sava laika diženais mūks Fransuā Rablē bija veidojis kā savu Utopiju, zemi-prāta augli, kur viss notiek ideālā kārtā un kur visi cilvēki ir laimīgi un pārtikuši. Taču šis princips nav alkas pēc dīkdienības. Protams, te iet runa par DARBU, strādāšanu, ko līdzsvaro pietiekama deva atpūtas, attīstību, nevis laisku dzīvi, izdabājot vienīgi savām iekārēm un aiz neko darīt dzemdinātām iegribām, notikumiem ļaujot virzīties pašplūsmā. To Rablē atklāj citviet tai pašā aprakstā: “Viņi labprāt pakalpoja cits citam, kā jau daždien brīvi cilvēki.” Tātad šim principam, kas prasa katram indivīdam ienest zināmu artavu sabiedrības – lasi – savu līdzbiedru labā, ir visciešākā saite ar brīvību un pirmām kārtām, ar gara brīvību.

Garīgi brīvs cilvēks patiesi un nesavtīgi kalpo saviem tuvākajiem un sabiedrībai, vienlaikus palikdams kungs pār sevi pašu. Nekalpot nevienam nozīmē būt nevis kungam, bet savu iegribu vergam.

Ar gara brīvību nešaubīgi saistīta arī labas pārvaldības prakse. Laodzi jau pirms 2700 gadiem rakstīja:

Cik pārāki bija tie, kas valdnieka vārda bij’ vērti,
Tie uzdevumus veica un darbus pabeidza,
Bet domāja vienkāršie ļaudis – MĒS darām, kā MUMS tīk!

a valdnieks pats ir garīgi brīvs, viņam nevajag ārišķi izrādīties vai paverdzināt un terorizēt pavalstniekus savas varas izjūtas piepildīšanai. Tāds valdnieks (vai mūsdienīgāk – valsts vara) kalpo savai tautai, nenieka nezaudējot no sava statusa.

Ja valdnieks patiešām ir dižens,
Tad tauta zina vien to, ka viņš ir.

Viņam pietiek, ja viss notiek mērķtiecīgi un pēc mantotā vai paša veidotā plāna. Un tas ir savstarpēji – garā brīvs valdnieks spēj dot gara brīvību savai tautai. Bet tauta tikpat atbrīvoti kalpo pati sev – ievērojot, ka arī valdnieks ir daļa tautas.

Tas ir kā kādās sporta sacensībās, kur labu tiesnesi uz laukuma “neredzam”. Viss notiek tā, it kā viņa tur nemaz nebūtu, kamēr spēlētāji un treneri realizē savu komandu stratēģiju un taktiku mijiedarbību atbilstoši spēles un tās noteikumu garam.

Cits “darīt ko pašam tīk” saturs ir piekopt sev tīkamu nodarbi, neraugoties uz tuvākas un tālākas sabiedrības neizpratni – taču nenostājoties pret sabiedrības pamatvērtībām! Nevis darīt kaut ko tāpēc vien, ka tas ir stilīgi un modē. Gribu gan teikt, ka nav prāta darbs principa pēc nepieņemt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas ir stilīgi un modē. Allaž ir jācenšas paraudzīties, vai aiz ārējām izpausmēm nav ieraugāms kāds dziļāks saturs vai pat vienkārši funkcionāls noderīgums priekš sevis. Tas gan nenozīmē, ka katrai modes un stila izpausmei obligāti šāds saturs ir.

Te varbūt prasās pēc paskaidrojums. Tā piemēram, kādreiz necietu Aijas Zariņas primitīvisma gleznojumus un saucu tos par Zariņu klana izreklamētās atvases ķēpājumiem. Taču reiz nejauši iepazinu, cik spīdoši māksliniece pārvalda klasisko glezniecības tehniku – un pārvērtēju savu attieksmi (tas notika it kā pats no sevis un gandrīz vai vienā mirklī), izprotot viņas pietiekami nopietnā attīstības ceļā veidoto mākslinieces stilu. Prasmes darīt tā, kā ir “pareizi” viņa ir pārpilnām apliecinājusi un tas dabiski rada viņai tiesības darīt kā pašai tīk.

Eksaktajās nozarēs arī sava līdzība. Nejēga var sevi saukt par radioamatieri un bezsakarā lodēt detaļas vienu otrai galā, bet izveidotā “shēma” visticamāk neveiks nekādu sakarīgu darbību, tā vienkārši būs ķēms. Elektronikas inženieris vispirms iemācās darīt “pareizi”, saprast, kas un kā darbojas un notiek. Taču, sasniedzot pietiekamu līmeni, viņš var spēt izveidot kādu šķietami pilnīgi ārprātīgu shēmu, kas tai pašā laikā sekmīgi veiks tās autora iecerēto specifiski noderīgo funkciju.

Uz augšu

Tā ir spēja nebūt atkarīgam no ērtībām

Visu ciešanu cēlonis ir vēlēšanās.
Atbrīvojies no vēlmēm un tu būsi brīvs arī no ciešanām.

Tā esot mācījis Buda. Nav slikti novērtēt komfortablu un pārtikušu dzīvi un tiekties uz to. Nav tīkami zaudēt kādus tās komponentus, taču jāspēj no tiem atteikties bez panikas vai pat vienkārši nesatraukties par to trūkumu. Man ar to nav grūti nedz samierināties (ciktāl tas netraucē kvalitatīvi padarīt iemīļoto darbu), nedz neveltīt vērību daudzām lietām, kam turpat vai visu savu dzīvi velta un dažbrīd līdz izmisumam ir norūpējusies liela daļa līdzpilsoņu. No “šmotku” brendiem, stilīgākā dizaina, visjaunākās popsas, u.t.jpr. No “…tavas neatkārtojamās individualitātes”, ko nodrošina latu vērts plastmasas uzliktnis tālruņa aparātam… .

Garīgi brīvs cilvēks var iztikt bez ļoti daudz kā, vienlaikus rupji nenoniecinot to. Neatzīt nenozīmē noniecināt. Es laikam šeit esmu tālu no pilnības, jo šad tad nicīgi novaibstos par šeit minētajām un citām tamlīdzīgām lietām… . Nu nevajag to darīt, jo šo lietu pielūdzēji visbiežāk vēl nav pieauguši un tas nekas, ja daļa no viņiem šai bērnībā un krāmu reliģijā kavēsies visu mūžu. Kādam tas varbūt šķiet pat ļoti svarīgi – un tad tev ir pienākums savu bērnu, skolnieku mācīt saskatīt vērtību sakni.

  • Garīgi brīvs cilvēks ir un paliek Pats, taču gūdams labumu sev, viņš nes labumu vispārībai.
  • Viņa uzskati ir apzināti un argumentēti.
  • Viņš spēj izšķirties par jauniem uzskatiem un rīcībām.
  • Viņš veido savu ikdienas dzīvi paša priekam.
  • Viņš nav atkarīgs no mirkļa iegribas.

Lai cilvēks varētu būt garīgi brīvs, viņam ir jānoiet pietiekami liels ceļš.

Uz augšu | Atpakaļ »