UNDINE - Svētvietas pie Ogres upes

Autors	Gundars Patmalnieks mag. paed.
Asistente	Kristīne Beķere LU Vēstures un Filozofijas fakultāte IV kurss

SATURS

Ievads

Svētvietas – mūsdienās (sevišķi 20. Gs. 90-o gadu sākumā) bieži lietots, pierasts jēdziens. Tas visbiežāk asociējas ar “senlatviešu” svētbirzēm, svētkalniem, svētakmeņiem utml., un nācis no 19.gs. I Atmodas laikiem. 20.gs. sākumā par svētiem sāka dēvēt arī Brāļu kapus, vēlāk arī visus pārējos. Filozofi jau kopš Zentas Mauriņas laikiem vienojušies, ka svētuma jēdziens nav definējams. Katrs indivīds, vai sabiedrības kopums dažādos laikos, attiecībā pret dažādām lietām un parādībām to lieto atšķirīgi.

Kas vieniem svēts, citiem gluži otrādi. Piemēram Vācijā arī šodien netrūkst vietvārdu Heiligenberg, un arī Donnerberg. Vācieši 1286.g. Tērvetes Heilgenbergā (Svētkalnā) uzcēla savu pili, no kurienes sāka Zemgales iekarošanu. Vēlāk Svētkalnā tika iekārtots klosteris. Tagad to tā arī sauc – Klosterkalns.

Nereti vienai un tai pašai vietai ir divi nosaukumi. Turpmāk pētījumā apskatīto Ģērķu kalnu Ogres rajona Meņģeles pagastā latviešu zemnieki vienmēr ir dēvējuši par Dievukalnu, savukārt vācu mācītāji – par Velna kalnu.

Latvijā, kā jau zemē, kas robežojas ar divām kultūrām - austrumu un rietumu - pastāv divas, turpat 1000 gados savstarpēji ietekmējušās svētuma izpratnes. Viena vairāk raksturīga austrumos, un visskaidrāk to izsaka Okeānijā raksturīgais “Tabu”. Savukārt no rietumiem šis jēdziens ienāca kā absolūts kristīgās kultūras pārstāvis. Pat putnus, kuri no Eiropas ieceļoja pirms dažiem gadsimtiem, kad muižās sāka iekopt plašus tīrumus un ganības, nosauca par svēteļiem.

Tajos laikos, saplūstot abām kultūrām, daudzviet kristiešu baznīcas tika būvētas vietās, kuras vietējiem iedzīvotājiem bija svarīgas, senajās svētvietās, upurēšanas vietās, senkapos. Gluži tāpat kristīgie svētki tika pieskaņoti pagānu gadskārtu svinībām. Astronomi jau sen izskaitļjojuši (un baznīca tam piekrīt), ka Jēzus Kristus dzimis martā, bet viņa piedzimšanu, nez kāpēc, svin slavenāko pagānu svētku laikā.

Vadoties no reālā laika svētuma izpratnes, pētījuma objekts ir svētvietas Ogres vidustecē.

Pētījuma priekšmets ir sakrālo tūrisma maršrutu izveidošana Ogres vidustecē Ogres un Madonas rajonos.

Pētījumā apskatīsim kapukalnus, pilskalnus, kā arī nezināmas nozīmes veidojumus, kuri visvairāk atbilst jēdzienam Sakrāls.

Pētījuma hipotēze. Izpētot svētvietas Ogres upes vidustecē, iespējams atklāt Dienvidvidzemes baltijas somu, vēlāko līvu, sakrālo centru.

Par rituālu pamatu tika ņemta folklora. Izrādās, mums ir daudz dziesmu, kuras “neskan” folkloras koncertos, bet ir ideāli piemērotas, acīmredzot, tieši tāpēc arī tika radītas, šādiem ritiem

1. Vispārīgs vietas raksturojums.

Hronikās seno laiku vēsture galvenokārt aprakstīta gar diviem ūdensceļiem: Daugava, Gauja. Tomēr bija vēl arī trešais – Ogre. Par to dēvē nostāsti. Daudzi ogresmalas iedzīvotāji stāsta, ka Ogre senos laikos bijusi kuģojama. No kurienes tādas ziņas? Nezin.

Ogres rajona Mazozolu pagasta “Pilskalnu“ māju saimnieks Jānis Šīrons arī apgalvoja par kuģiem, jo viņš nelegālos izrakumos Ogres pilskalnā atradis kuģu atliekas, dzelzs ķēdes. (1. pielikums)

Ērgļu centrā, Ogres kreisajā krastā atrodošais pilskalns Skanstes kalniņš tiek dēvēts par vikingu pilskalnu. (1. Pielikums)

Iespējams, sagadīšanās, bet arī Rīgā Vecdaugavas labajā krastā atrodošie “Skanstenieki” tiek uzskatīti par vikingu pilskalnu.

Varbūt šīs leģendas radušās 17. Gs., kad skanstis būvēja vikingu pēcteči. Tomēr, ja zinām, ka pirmslivonijas laikā vikingi kontrolēja grieķu varjagu ceļu pa Daugavu, kāpēc viņi nevarēja kontrolēt Ogres ceļu? Jo vairāk tāpēc, ka šis ceļš neatradās kādā svarīgā teritorijā.

Antropoarheoloģe Rita Grāvīte tādas teritorijas dēvē par “Starpcilšu sakrālajām zonām”. Lielā Tālava esot bijusi vairāk uz ziemeļiem, savukārt Jersika – tuvāk pie Daugavas. Starp abām šīm valstiņām, sevišķi ņemot vērā toreiz šeit pletošos milzīgos meža masīvus, pat gadsimtiem ilgi varēja pastāvēt pilnīgi atšķirīgas kultūras. Arheologi juris Urtāns un Jānis Apals tur dzīvojošās somugru ciltis dēvē par baltijas somiem.

Hronikās Ērgļu novads neparādās. Taču jau pirmajās Livonijas kartēs – Ale, Ele, Erla - redzam lielu Hanzas pilsētu, līdzvērtīgu Koknesei, Cēsīm u.c. lielajām pilsētām. (2.,3. Pielikumi)

Somu vietvārdi (Meņģele – mang igauņu valodā - spēle), somu hidronīmi (Astirves ezers – Eesti jarv igauņu valodā - igauņu ezers), un pat cilšu nosaukumi (sissegallen – sisse igauņu v. – vidus), no kuriem cēlies Vidzemes nosaukums, liecina par baltijas somiem no aizvēsturiskiem laikiem. Un līdz pat mūsdienām. Par ko liecina māju nosaukumi – “Igauņi”, “Jēkuļi” – un pat cilvēku vārdi un uzvārdi. Piemēram, mājas sauc “Jēkuļi”, jo saimniekiem pēdējās 5 paaudzēs vienmēr ir bijis vārds Jaaks. Daudzviet sastopams uzvārds Soms.

Tiesa, novada “Somizācija – igaunizācija” attiecināma uz 18 gs., kad pēc Ziemeļu kara novadā tika nometināti internacionālās zviedru armijas karagūstekņi. Viņi vēl ilgi saglabāja savu identitāti, valkāja zilos mundierus, no kā saņēma iesauku “zilie”, ko 19.gs. uzvārdu došanas laikā lika lietā. Tagad visa Latvija pazīst Rūdolfu Blaumani no “Brakiem”, Pēteri Blauu no "vecpriekšēniem", Eduardu Zilberu no Meņģeles “Meņģeļiem”.

Tomēr daudzie hidronīmi noteikti ir senāki par 18.gs., tātad ir pamats domāt, ka karagūstekņus tur nometināja tieši tāpēc, ka te jau dzīvoja viņu tautieši, kur jau daudzu gadsimtu gaitā bija attīstījusies viņu kultūra, atšķirīga no ienācējiem latgaļiem.

2. Pētījumā iekļauto svētvietu apraksts.

2.1. Skudrukalns.

Atrodas Sausnējas pagastā Ogres kreisajā krastā, 1,5 km uz ziemeļrietumiem no “Vecpriekšēnu” mājām. (20. Pielikums 1). To atklāja 1931.g. pazīstamais pilskalnu pētnieks A. Gusārs.

Tautā tiek dēvēts par pilskalnu. Tomēr šo pieņēmumu ir apšaubījuši gan A. Eleksis 1937.g., gan J. Urtāns 80-os gados. A. Eleksis pirmais 1937.gadā uzmērīja kalnu, atklāja kaskādes un akmeņu krāvumus uz tām. (4.,5. Pielikumos). J. Urtāns, apsekojot kalnu secināja, ka tam nav pilskalniem raksturīgā plakuma, arī kultūrslānis netika atklāts. Nav kostatēts, ka kalns būtu lauksaimnieciski apstrādāts, kā rezultātā tas varētu izmainīt formu un pazaudēt kultūrslāni. Tāpat nav loģiska izskaidrojuma kaskādēm, un to bruģēšanai, kas pilskalna gadījumā varētu ienaidniekiem atvieglot tā ieņemšanu. J. Urtāns izteica pieņēmumu, ka kalns varētu būt sena tautas sapulču vai kulta vieta. Ka kalns varētu būt tuvumā atrodošā (2km) Priekšēnu pilskalna kulta vieta.

SO “Staburaga bērni” grupa, rīkojot talku, kalna augšā, zem ļoti plānas zemes kārtas atklāja laukakmeņus visā apsekotajā teritorijā (ap 50 kvm.). Tas varētu būt gan bruģēts pamats, gan izjucisi akmeņu krāvums. Savukārt, apsekojot kaskādes, uz pirmās kaskādes konstatējām, ka akmeņi nevis vienkārši sakrauti, bet sakārtoti precīzā aplī, ap 2m diametrā.

Kalnā pirms dažiem gadiem bijusi cirsma. Tagad tas stipri aizaudzis avenājiem, krūmiem, jaunajiem kociņiem. Rīkojamas talkas. Kalns ir milzīgs, lieli darba apjomi.

Kopumā kalns atstāj majestātisku, pat mistisku iespaidu. To pastiprina lejā tekošās Ogres Brāžu krāču dārdoņa. Izrakumi Skudruklanā nav veikti. Sīkākas informācijas par to nav.

Pie vienotā Skudrukalna kompleksa pieskaitāmi Priekšēnu pilskalns un akmeņu krāvumi pie Vecpriekšēniem. (6. Pielikums) Abi atrodas Ogres kreisajā krastā lejpus Skudrukalna. Priekšēnu pilskalns, saukts arī par Pupiņkalnu (Pumpiņkalnu?) atrodas ap 0,5 km uz ziemeļiem no “Priekšēnu” mājām, ap 2,5 km no Skudrukalna. Gleznains, apaudzis kokiem. Izceļas 2 lielas egles. Atrodas Ogres kreisajā krastā.

Kalns ir neliels, 152 m virs jūras līmeņa. Arī plakums neliels, grūti salīdzināt ar milzīgo Skudrukalnu. Priekšēnu pilskalnā atrasts akmens cirvis, kas liecina, ka kalns, tā apkārtne bijusi apdzīvota jau no akmens laikmeta. Arheoloģiskie izrakumi nav veikti.

Apmēram pusceļā starp Priekšēnu pilskalnu un Skudrukalnu, 0,4 km uz ziemeļiem no “Vecpriekšēnu” mājām, Ogres senkrastā atrodas interesants plakums, kas virs pārējās pļavas un meža paceļas par apmēra 5 m. Apkārt stādīti ozoli, nelieli, ap 100 gadus veci. Plakumā vairāki akmeņu krāvumi (6. Pielikumā). Atgādina senkapus, turklāt raksturīgi, ka akmeņi ir līdzīga izmēra.

Zināmie senkapi atrodas turpat netālu, ap 100 m uz ziemeļrietumiem no “Vecpriekšēnu” mājām. Lauksaimnieciski apstrādāti, tāpēc arī atrastas senlietas. Toreizējais saimnieks Jānis Blaus (dzimis 1905.g.) atradis cilvēka kaulus, akmens cirvi, bronzas lietas. Etniskā piederība, protams, nav noteikta.

Turpinot lielā plakuma izpēti, tagadējais māju saimnieks Ivars Blaus (dzejnieka Pētera Blaua, studentu himnas autora mazdēls), neatceras, ka plakumā būtu bijis tīrums. Tad akmeņus varētu uzskatīt par rūpīgi nolasītiem no tīruma. Taču vairāki lieli akmeņi stāv plakuma vidū, un saimnieks ir izpētījis vecās zemes grāmatas vēl no 18. gs., un nekur šī mala nav uzrādīta kā lauksaimniecības zeme. (6a pielikums)

2.2. Bajārkalniņš.

Atrodas Mazozolu pagastā, Ogres labajā krastā, ap 300m no bijušajām “Pelīcēnu” mājām, palienas pļavā. (20. Pielikums 2) Vietējie iedzīvotāji to sauc arī par Roplaiņu pilskalnu. Pēc nostāstiem, upe agrāk tecējusi pa otru malu, tad kalniņš atradies kreisajā krastā.

Kalniņš neliels, kaut nekas neliecina par lauksaimniecisku darbību. Noarts neizskatās. II pasaules karā kalnā bijuši vācu ierakumi. Nelielās platības dēļ grūti pat iedomāties, kāpēc to dēvēja par pilskalnu. Turklāt, kā 20.gs. sākumā pierakstījis kāds pareizticīgo mācītājs Aleksandrs Bangerskis, kalniņā dzīvojuši bajāri no Baltavas pilskalna.

2002.gadā Bajārkalniņā notika arheoloģiskie izrakumi Sandras Zirnes vadībā. (8.pielikums). Atklātas 46 dažāda vecuma un dzimuma, sākot ar bērniem, beidzot ar sirmgalvjiem. Kapos guldīti koka šķirstos,ar galvu uz rietumiem vai dienvidrietumiem.

Rokas liktas uz gurniem, nevis krūtīm. Atrastas 17.gs. monētas, naži (31 gab.), bronzas saktas (26 gab.). Kapos likti līdzi nelieli akmeņi. Uz kapiem dedzināti ugunskuri.

Tātad atklāti 17.gs. senkapi ar pagāniskām apbēdīšanas parašām. Uz veļu pasauli cilvēku izvadīja, dodot līdzi visu nepieciešamo: darbarīkus, naudu. Deva līdzi atmiņu no šīs saules – akmeni, kā informācijas nesēju. Varbūt, lai zinātu, kā atgriezties?

Turklāt uz kapa sakūra uguni, praktiski visu pagānisko kultūru galveno elementu.

Mīkla. No kurienes 17. gs., Zviedru laikos, praktiski neapdzīvotā vietā (Ērgļi ap 10 km, Ogresmuiža pa ceļu ap 10 km) varēja rasties tik lieli kapi?

Tie, kuri negribēja, vai nevarēja atļauties, jo kapsētā bija jāmaksā, neveda savus tuviniekus uz oficiālajām kapsētām Ērgļos vai Ogresmuižā, bet veda uz savu senču kapuvietu, un apbedīja pēc senču paradumiem. Tad arī naudu nebija žēl, nevis samaksāt mācītājam, bet iedot līdzi savam tuviniekam.

Par “mēra kapiem” apbedījumus uzskatīt nevar. Ārsti apsekojuši kaulus, un konstatējuši, ka tie pieder veselīgiem cilvēkiem. Nāves iemesli ir bijuši dažādi. Arī apbedījumi nav bijuši vienlaicīgi. Etniskā piederība nav noteikta.

Kāpēc tautas atmiņā ir nostāsti par Bajāriem no Baltavas pilskalna? Iespējams, ka senatnē tiešām kalns bijis liels, un uz tā bijusi apmetne vai pat pils, bet upe palos to noskalojusi, ko apliecina ziņas, ka straujā upe agrāk tecējusi kalnam otrā pusē. Baltavas pilskalnā (1375.g. līdz 16.gs, kad to nopostīja Jāņa Briesmīgā karaspēks) bijusi bīskapa pils. Varbūt tautas atmiņas vēsta par aizvēsturiskiem laikiem? Bīskapa pils uzcelta senā pilskalnā? Turklāt bajāri dzīvojuši divos pilskalnos? Ja mēs zinām, ka Koknesē (30 km uz dienvidiem) arī valdīja Polockas kņaza ielikteņi, tas ir iespējams. Arheologi zem Baltavas pilsdrupām nav atraduši senāku kultūrslāni. Taču tas nenozīmē, ka tur tas nav bijis.

Kopumā ņemot, Bajārkalniņš uzskatāms par izcilu tautas kultūras pieminekli, svētvietu, kur pagāniski rituāli veikti vēl 17. Gs.

2.3. Baltavas pilskalns.

Baltavas pilskalns atrodas Ogres kreisajā krastā, Vecogres HES dīķa pašā sākumā. Pēc formas un izmēriem līdzīgs slavenajam Satezeles pilskalnam Siguldā. Nosaukums radies no upes – Baltais ūdens, baltā straume - jo ūdens pa krācēm tek ātri, sakuļoties baltās putās. Mazāk populārs (iespējams, padomju laiku ietekmē) figurē Altenes (no vācu valodas) pilskalna nosaukums, jo kā zināms, Livonijas laikā Rīgas arhibīskapija aizņēmusi lielas zemes līdz pat Ērgļiem.

Pils uzbūvēta 1375.g kā Rīgas bīskapa pils, acīmredzot austrumu robežas stiprināšanai, kas gan neizturēja Jāņa Briesmīgā karagājienus 16.gs. Par novada svarīgumu liecina fakts, ka 15 km tālāk, Ērgļos tika uzcelta vēl viena bīskapa pils, nopostīta Ziemeļu karā 18. Gs. (12. Pielikums).

Pilskalnam ir savas leģendas par pazemes eju. Pagrabā esot stāvējusi muca ar zelta naudu. Kad mucai dibens satrunējis, zelts iegrimis zemē. Līdz II Pasaules karam pagrabā vēl varējuši iekļūt. Pagrabs bijis stipri zelta meklētāju izrakņāts. Tagad mūri pavisam sabrukuši. Pagraba vietā redzama akmeņu kaudze.

Interesanti, ka 18.gs. pilskalna tuvumā izveidota vācu zemnieku kolonija, un turpat, līdz pat repatriācijai 1939.-1940. Gados darbojusies vācu sākumskola. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc pilskalns izskatās rūpīgi kopts.

2.4. Jānkalniņš

Atrodas Baltavas stacijas – Ogresmuižas ceļa malā, 1,5 km pirms Ogremuižas, blakus “Ķesterātam”.

Viss šis komplekss tika sabombardēts 1944.g. Padomju armijas uzbrukuma laikā. Pie baznīcas sienas apglabāti vācu karavīri. Daudz, jo skolā tai laikā atradies hospitālis. Kalna pakājē apglabāti krievu karavīri. Tā kā tagad apkārtne ir mazapdzīvota, nav iegūtas sīkākas ziņas. No kura kara, kura gada? Arī vācu karavīri nav pārapbedīti.

Taisnība varētu būt abām versijām. Apvidus tur ir līdzens. Reljefainais kalns izceļas, kā mākslīgs veidojums. Visdrošāk, tas ir daudzu gadsimtu laikā “izaudzis” somugru kapukalns, kur arī svinēti vieni no svarīgākajiem pagānu svētkiem.

Kopumā komplekss, kaut aizaudzis krūmiem, sīkiem kociņiem, atstāj gleznainu iespaidu. Kalns apaudzis vareniem bērziem, daudz pusauga ozoliņu, kuri nākotnē varētu, kā jau svētkalnam pienākas, izaugt par varenu ozolu birzi.

2.5. Ogres pilskalns

Atrodas Ogres upes labajā krastā pie vecupes, 100 mm no “Pilskalnu “ mājām.

Pētījuma laikā nepārtraukti gadījās saskarties ar Ogres nosaukumu: Ogres muiža, Ogres skola, Ogres pagasts, Ogres pilskalns. Daudzus latviešu literatūras skolotājus mulsina fakts, ka bērnībā Rūdolfs Blaumanis dzīvojis “Brakos”, un katru svētdienas vakaru vests uz skolu Ogrē (1872.-1875.). Un vēlāk, jau vīra gados, bijis biežs viesis pie sava spalvas brāļa Pētera Blaua Ogres pagastā.

Par lielu prieku kristīgiem
Nu šinī vajāšanā raitā
Vēl pieci simti krievu skaitā
Tur krita. Pie Ogres tas notikās,
Kur posts un bēdas tiem uzmācās.
Pats ķēniņš brēca cik vien spēja,
Jo viņa zirgs par lēnu skrēja.

Apjuka arī celtnieki 1906.g., kad līdzīgi Jūrmalai, līdz ar dzelzceļa izbūvi, attīstošais kūrorts Ogre, bija pasūtījusi tiltu pāri upei. Projektu saskaņoja un izstrādāja Maskavā un Pēterburgā.

Atveda uz Ogri, un uzcēla tiltu. Tilts bijis skaists, kā jau kūrortam paredzēts. Visi braukuši skatīties un priecāties par tādu. Un tikai pēc tam attapās, ka ne tur uzbūvējuši. Skaistais tilts, kuru izmantoja autobusa satiksmei ar Koknesi nostāvēja līdz 1944.g., kad to sabombardēja padomju armijas uzbrukumā. Tagad redzami tikai balsti, bet pāri upei var tikt, uzmanīgi rāpjoties pa trošu tiltiņu.

Tātad, īstā Ogre, ar centru pilskalnā, pēdējā tūkstošgadē ir bijusi šeit, kamēr tagadējais rajona centrs ir izveidojies pirms 100 gadiem, līdz ar Daugavpils dzelzceļa līniju.

Acīmredzot, arī upes nosaukums radies no šejienes. Vācieši, to nezinādami, sauca vienkārši par Erlaa au, vai Wogende au (Straujupe). Tikai krievu laikos, 18.gs. kartēs parādījās īstais nosaukums, kuram ar zivi y op ir tikai nosacīts sakars.

Pilskalnā dzīvojošo etniskā piederība nav zināma. Arheologi parasti etnisko piederību visdrošāk nosaka pēc senkapiem, apbedījumu parašām, jo sadzīves priekšmeti, ieroči visiem bija apmēram līdzīgi, ceļoja no rokas rokā. Gan tirdzniecības, maiņas ceļā, sevišķi ieroči, kā kara trofejas, laupījums. Antropoarheologi cenšas noteikt etnisko piederību pēc dzerokļu formas. Taču pagaidām šie pētījumi ir aptuveni, un nepārliecinoši.

Pilskalnam piederoši senkapi nav atrasti. Varbūt tie Jāņkalniņā, varbūt Sumuldes svētvietā?

Pilskalna koka pils nodedzināta… 1905.gadā. Iedzīvotāji vēl atceras, kā starp divām kļavām “Pilskalnu” māju pagalmā vijies ceļš, pa kuru barons savā karietē braucis uz savu pili. Vasaras rezidenci, mūra pils atradās Ogresmuižā. Arī nodedzināta 1905.g. Vēl pilskalnam blakus nogāzē, kur zināmas leģendas par pazemes eju, atradās barona vīna pagrabs. Tagad tur redzama akmeņu čupa.

Saimnieks Jānis Šīrons stāstīja par ozolu, uz kura saknēm atradies plakans akmens ar deguma pēdām, acīmredzot upurakmens. Dižozols tagad nogāzies, guļ, akmens nav redzams. Toties blakus kalnā atrodas varens, četrstūrains laukakmens, pie pašas nogāzes malas. Gaisa līnijā līdz pilskalnam mazāk par 100 m. Gan vieta, gan akmens ļoti atgādina rituālu vietu.

2.6. Sumuldes Svētvieta

Atrodas Ogres kreisajā krastā pie Sumuldes ietekas. Interesants veidojums, kuru dažādu līmeņu “speciālisti” vērtē dažādi.

Visinteresantākā ir pēdējā versija. Pilskalnam līdzīgais veidojums atrodas Sumuldes un Ogres satekā.

Ir vispārpieņemts uzskats, ka hidronīmi ir paši senāk saglabājušies valodas elementi. Un acīmredzot, somugru tautai šīs upes bijušas svarīgas, ja reiz tās nosauca savos vārdos. Arī 2 km zemāk ietekošajai Līčupei senais nosaukums ir Astera, Atsirve, kur skaidri var salasīt, ka Līčupe, tāpat kā Ogre, agrāk iztecējusi no Eesti jaarv (Igauņu ezers).

ASF “Dabas retumu krātuve” savā ekspedīcijā gar Sumuldi pamestajās “Prauliņu mājās atklāja aploksni ar adresātu: Jānim Somam. Sagadīšanās, bet tieši pie Sumuldes 1989.g. uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filmas “Zīlēšana uz jēra lāpstiņas “ epizode, kurā somugru zēns ar šamaniskām metodēm cenšas noskaidrot nākotni.

Turpmāka vietas izpēte liek domāt par veselu sakrālu kompleksu (11.,12. Pielikumi). Sumuldes ielejā blakus svētvietai izceļas divi koki. Praktiski kopā aug bērzs un egle. Acīmredzot tīšām tur iestādīti. Abiem vairākas galotnes, zibeņu pēdas. Daudz zibeņu pēdu arī ozolā blakus akmenim pārrakuma galā. Mazāki akmeņi atrodas ap abiem kokiem ielejā. Pat neiedziļinoties dažādajās enerģētikas teorijā par āderēm un punktiem, kurus dažādi ekstrasensi atklājuši pie akmeņa, tāpat ir skaidrs, ka zibens parasti sper paaugstinātas enerģētikas zonās, āderu krustpunktos.

Vietas izpēte būtu jāturpina ne tikai no kultūrvēsturiskā, bet arī no ekstrasensorā viedokļa.

200m no svētvietas pļavā aug 6 ozoli: 4 ozoli iestādīti taisnā rindā, divi ozoli iestādīti slīpi. Kamēr nav cita izskaidrojuma, tos var nodēvēt par kādu no rūnu zīmēm. Ozoli izskatās jauni, ap 100-200 gadus veci. Tomēr iespējams, ka to augšana 5-8 m vienam no otra ir apgrūtināta, un tie ir vecāki.

Pie kompleksa pieskaitāms 200 m no ozoliem atklātais akmeņu aplis (12.pielikums).

Kaimiņos dzīvojošā, 1928.g.dzimusī “Zvirgzdiņu“ saimniece Inta Pikalova stāsta par vīru ar iesauku Burlaka, kurš dzīvojis turpat blakus, “Glīzdārēs”, 1,5 km no svētvietas. Savukārt viņa mās dzīvojusi Sumuldes krastā, “Kabānos”, 0,3 km no svētvietas. Inta Pikalova stāstīja, ka tā vīra vecāmāte mira lielās mokās, skaļi kliedza, līdz kamēr atnāca mazdēls, kuram tad arī tika nodotas spējas. Vecāmāte uzreiz nomierinājusies, un mierīgi nomirusi, bet vīrs sācis nodarboties ar buršanu. Viņa daba prasījusi maitāt citiem pienu. Tā iemesla dēļ vakaros plašā apkārtnē kūtis slēdza ciet. Bieži pie kūts durvīm varēja atrast “purduļus”. Tos viņš vārījis pirtiņā pie dīķīša, kurš vēl tagad saglabājies blakus sudrabvītolam. Viņam bija melna grāmata ar baltiem burtiem, kurā bijušas receptes. Samaitātais piens esot sarūdzis uzreiz pēc izslaukšanas, pat slaucies kunkuļains. Viņš pats esot arī atbūris pienu. Kādai saimniecei pēc atburšanas piekodinājis: ”Kad brauksi pāri Sumuldei, tevi sauks, bet tu nedrīksti atskatīties. Ja atskatīsies, viss darbs vējā.” Tiešām, kad saimniece braukusi pa tiltu pāri Sumuldei, viņu saukuši atpakaļ, bet viņa nocietusies neatskatījusies, un braukusi tālāk. Kopš tā laika piens bijis labs.

Burlaka bijis nepatīkama izskata. Nav bijis pilnvērtīgs vīrietis, jo viņa klātbūtnē pie viņa sievas nācis mīļākais. Vīrs gulējis otrā istabā, un saucis, lai viņi visus pīrāgus neapēd, lai kādu atstāj arī saimniekam.

Kad Glīzdāres 1944.g. sabombardēja, Burlaka pārgāja dzīvot uz “Zvirgzdiņiem”, un Inta Pikalova novēroja vēl dažus viņa paradumus. Siltā laikā viņš, pat silti saģērbies, drebēja no aukstuma, un gāja pie plīts sildīties. Savukārt aukstā laikā puspliks skraidīja pa lauku. Intervētājs iebilda:” Varbūt cilvēks ar sportu nodarbojās, norūdījās?” “Nē, viņš ņēmās kā traks, rokas mētādams pa gaisu. Normāls viņš nebija.”

Jāpiebilst, ka Intai Pikalovai nekad nav bijusi pieejama bagātīga informācija par pārlaicīgām lietām. Toreiz viņa bija pusauga meitene nomaļā lauku sētā. Tad sekoja izsūtīšana uz Sibīriju, kur viņa apprecējusies, un atgriezusies tikai 80-s gados. Tātad nav pamata šaubīties, ka informācija no malas kādā dzīves posmā varētu būt ietekmējusi viņas atmiņas.

Atgriežoties pie Sumuldes svētvietas, redzam ka tā bijusi kopta, tikai pēdējos 50 gados aizaugusi alkšņiem, eglītēm. Sevišķi svaigs izskatās pārrakums, uzbēruma valnīši.

Kopumā vērtējot, redzam, ka tur “nesaimnieciskā darbība” – kopta ieleja, kalns, stādīti ozoli, aplī krauti akmeņi- notikusi ne tikai pirmslivonijas laikos, bet arī visos pārējos gadsimtos, līdz pat 20.gs.

Tāpēc jau Ogresmuižā zviedru laikos uzcēla baznīcu. ”Lai panāktu pilnīgu kontroli pār zemnieku garīgo dzīvi, izskaustu arhaiskā pasaules uzskata un katolicisma paliekas latviešu zemnieku apziņā, kas māņticības un dažādu maģisko izdarību formā vēl joprojām zeļ un plaukst”, kā rakstīts zviedru valdības rīkojumā. Tāpēc 1693.gadā Vidzemes ģenerālgubernators Hastfers izdeva rīkojumu, ar kuru pavēlēja ”visas sasodītai māņticībai un elkdievībai kalpojošās lietas, kā kapellas, krustus, birzis vai krūmus, kokus, akmeņus un citus, noplēst, sacirst, sadedzināt kopā ar upuriem, iznīdēt, un visādā tam noderīgā veidā izskaust.”

Tikai upi zviedriem neizdevās aizbērt, un šajā krastā cilvēki vēl ilgi varēja burties “uz velna paraušanu”. Neviens “aizliedzējs” klāt netika. Senās tradīcijas nav mirušas, tikai pazudušas. Gan atradīsies, un atgriezīsies nomaļajā, no ārpasaules ar upi un mežiem atgrieztajā vietā.

2.7. Ģērķu Dievukalns

Atrodas Meņģeles pagastā, zemnieku saimniecības “Lielģērķi” palienas pļavā, Ogres kreisajā krastā, Pretī Aderkašu pareizticīgo baznīcai. Vēl saukts arī par Ģērķu Upurkalnu, vai Ģērķu Velnakalnu. Vispāratzīta sena kulta vieta. Arheoloģiskie izrakumi tur nav veikti, tomēr tur tiek atrastas senlietas. Padomju laikos tur rīkotas talkas

Meņģelietis Jānis Zviedris stāstījis, ka Ģērķu mājas (tagad palikusi tikai vieta) nosaukumu guvušas no vadoņa ģērķa, kurš tur dzīvojis.

Interesantu pētījumu jau 1592.gadā veicis viens no pirmajiem Latvijas senatnes pētniekiem toreizējais Rīgas birģermeistars F. Nienšteds (Neyenstadt). Kā zināms, tad dienvidos no Tālavas esot atradusies Jersikas valstiņa. Nosaukums Jersika gan esot radies 19.gs. romantisma iespaidā I Atmodas laikā. Hronikās figurē cits nosaukums ; Gercke, Gercika. Zinot, ka Jersikas valstiņa bija gara, viegli apdraudama, sevišķi no ziemeļiem, šķiet loģisks F. Nienšteda pieņēmums, ka Ģērķos atradušies lielākie Jersikas robežu atblsta punkti. “gērķi atklāti arī Suntažu pagastā pie Mazās Juglas, un Jumurdas pagastā pie Ogres. Visos gadījumos var runāt par varenām, senām saimniecībām.

Dievukalns, tāpat kā Bajārkalniņš, atgādina uzkalniņkapus, kas raksturīgi zemgaļiem. Vai arī somiem, jo akmeņu krāvumi gadsimtu gaitā varētu būt nolasīti. Tai pat laikā pieņemts uzskatīt, ka Jersika bijusi latgaļu valsts. Tomēr ņemot vērā arī citas versijas- par vikingiem, varjagiem – kas, rēķinoties ar ģeogrāfisko stāvokli – gar Daugavu, un arī Ogri - ir, kaut grūti pierādāmas, tomēr loģisks, droši var runāt par internacionālu sastāvu. Arī Jersikas pēdējā valdnieka Visvalža etniskā piederība nav pilnīgi skaidra. Viņš saukts arī par Bce o o .

Vēl lielāku neskaidrību šajos jautājumos ienes Maincas Johana Gūtenberga Universitātes profesors Jurgens Ungerns fon Šteinbergs. Viņš izpētījis savas dzimtas saknes Baltijā, bet Eiropā nav varējis atast. Lai gan citi pētnieki apgalvo, ka Ungerni nākuši no Ungārijas. Esot piedalījušies pat Krusta kara gājienā kopā ar Ričardu Lauvassirdi, Anglijas karali. Ungāru izcelsme varētu loģiski izskaidrot uzvārda rašanos. Tomēr pats profesors uzskata, ka viņa uzvārds cēlies no upes, kur atradās viņa muiža, Aderkašos. Tātad pretī Ģērķu Dievukalnam, tikai upes pretējā krastā.

Toreizējais krusta karotājs arī sievu ņēma dižciltīgu. Par baronesi kļuva Kaupo vecākā meita. Starp novadiem bija cieši sakari. Kad pāragri mira Kaupo jaunākā meita, viņu apglabāja Sissegales svētkalnā, un vecākā meita tur lika uzbūvēt baznīcu. Sākumā koka, un 1450.g. tur jau slējās mūra baznīca. Baznīcu, un vēlāk visu apvidu nosauca Kaupo meitu vārdos Magda un Liena. Tagad tur ir Madliena. Bet Sissegale tika nodota aizmirstībai, pārvēršoties par Vidzemi.

Visi šie notikumi risinājās Ģērķu Dievukalna tiešā tuvumā. Vēl jāpievērš uzmanību tam, ka barons ir fon Sternbergs: no Zvaigžņukalna. Ņemot vērā, ka kalnam ir arī citas nosaukumu versijas –Velna kalns, Upurkalns- varētu būt arī vēl kāda – Zvaigžņukalns.

Par vietas nozīmīgumu liecina arī tas, ka tautas atmiņā vēl svaigi saglabājušies nostāsti par Ģērķu pilskalnu. Un pat par vadoni Ģērķi, kurš te dzīvojis. Līdzīga leģenda nāk arī no Madlienas par Sissegali. Tur senos laikos dzīvojusi sena cilts Siši. Tur cilts esot sakauta, un sišiem pienācis gals. Tā vietu arī nosaukuši Sisegale.

1. J. Urtāna pierakstītā (13.pielikums).

2. Pagasta bibliotekāres Zaigas Liepiņas versija.

3. Marijas Laukas (tagad aizsaulē), bijušās Meņģeles skolas direktores versija.

Marija Lauka dzīvoja pretī “Lielģērķiem”, “Jaundzirnavās” upes pretējā krastā, pati pilskalnu ir redzējusi. Jāmeklē.

Tomēr iespējams, ka Ģērķu Dievukalnam nav nekāda sakara ar Ģērķu pilskalnu, jo pāri upei pretī atrodas Ozlēnu kapulauks, latgaļu kapulauks, kas varētu atbilst latgaļu Ģērķu pilskalnam. Bet nosaukumu sakritība radusies vēlākos gadsimtos, savijoties nostāstiem.

Kopumā Ģērķu Dievukalns uzskatāms par svarīgu kulta vietu gan tradicionālajā izpratnē, gan saistībā ar latviešu aristokrātijas vēsturi, pat neskatoties uz to, ka mēs paši sevi uzskatām par zemnieku tautu.

Vēl kāds atklājums, iespējams, saistīts ar Dievukalnu. Kalnā audzis varens ozols, tagad saglabājušās tikai stumbra paliekas.

Sumuldes svētvietā blakus ozolam atrodas liels akmens. Arī Ogres pilskalnā blakus ozolam bija liels akmens. Bet šeit nav. Toties interesantu akmeni Meņģeles kapsētā, 3km no Dievukalna atklāja seno zīmju pētnieks Guntis Eniņš. Vienā pusē iekalts krusts, bet pārtraukts, otrā pusē aplis, un citas zīmes. G. Eniņš to uzskata par svarīgu atklājumu seno zīmju pētniecībā. Vietējo iedzīvotāju vidū krustakmens tiek uzskatīts par vecāko un galveno kapsētā. Tur svētkos dedzina svecītes (14.pielikums). Ļoti iespējams, ka 16.gs. šis svētakmens uz kapsētu atvests no Ģērķiem.

3. Svētvietu atdzīvināšana, rituāli.

Tautas tradīcijas vienmēr, visās kultūrās ir turētas, kā ļoti svarīgas. Gan Senajā Ķīnā (Konfūcijs), gan antīkajā pasaulē (Platons), arī Eiropā (apgaismotāji, arī J.G. Herders, vēlāk nacionālās idejas autors dāņu filozofs Kirkegors).

Sevišķi šobrīd, globalizācijas laikmetā visā Eiropā asi izpaužas identitātes krīze, notiek identitātes meklējumi, kuri parādās pat hipertrofētās formās (neopagānisms, sātanisms). Viens no iemesliem ir praktiski izzudusī šo tautu folklora. Folkloras festivālos, piemēram Eiropeādē, pretstatā latviešu, lietuviešu, somu (mazāk igauņu) 1000-gadīgajai tradicionālajai kultūrai tiek demonstrēta pārsimts gadus sena tautas māksla vai stilizēti viduslaiki (15.pielikums).

Tāpēc mēs vēl joprojām svinam, piemēram, Ziemassvētkus, nevis Christmas, un arī Jāņus nekautrējamies saukt par Vasaras Saulgriežu svētkiem. Vēl atliek tikai pareizi “noregulēt” datumus, kurus baznīca, nespēdama svētkus aizliegt, pārcēla pāris dienas vēlāk. To varētu salīdzināt ar vilciena atiešanas laika pārcelšanu. Cilvēks uziet uz perona, bet vilciens jau dodas projām.

Tātad, svarīgākie rituāla nosacījumi ir pareizais laiks, un arī pareizā vieta. Būtu naivi gaidīt vilcienu uz tramvaja sliedēm.

3.1. Tautas mūzika

3.2. Tautas dejas.

Tautas dejas vairāk raksturīgas sadzīviskām vakarēšanas tradīcijām. Tajās ir maz, vai nemaz sakrālu elementu. Jo dejo visbiežāk pa pāriem, arī dziesmu teksti neliecina par garīgumu. Varbūt reizēm par protestu pret baznīcu. Piemēram

Tur dancoja mācītājs, ķesters un žīds.
Un es ar tās mācītājmeitiņas līdz.
Tā plīts bija karsta, es nevar tikt līdz.
Un mācītājmeitiņai ciskiņas trīc.

Arī šīs dejas soļi (valsim līdzīgi) neliecina par tūkstošgadīgām tautas tradīcijām, kā tas ir citām dejām.

Kad man bija baļta puča, kur es yui stādināš?
Augstajāi kaļneņāi, baļtajāsi smiļteņās.
Tei uzauga lēla, gara, līdz pašāmi debesīm.
As uzkuāpu debesusi pa pučiņas zareņīm.
As redzējuju Dīva dēlus kumeleņus sedlājūot.
Sakat mīļi Dīva dēli, kuo dar tēvs i muomuleņ?
Tēvs ganieja siermus ziergus lēlajuosi apluokos.
Muāte cierpa baltis vuškis mīļās Māras laidaruos.

Tāda deja tiek dejota (protams, arī dziedāta) no visa spēka: iešana pa apli, griešanās, izsaucieni. Tādai dejai beidzoties, dejotāji (arī pētījuma autors) stāv, kā apdulluši, “kā tikko no debesīm nokāpuši”. Fizioloģiski viss skaidrs: hiperventilācija + vestibulārā aparāta izmaņas (griešanās dēļ). Taču ja mēs vēl apzināmies, ka šo dziesmu šeit ir dziedājuši mūsu senči daudzus simtus, varbūt pat tūkstoš gadus, Turklāt mūsu senči mūs dzird, jo tepat ir apglabāti, tas noteikti dod vairāk spēka, un varbūt pat kādam izredzētajām iedod arī pārdabiskas spējas.

3.3. Uguns.

Praktiski visu rituālu neatņemama sastāvdaļa praktiski visā pasaulē ir uguns. Uguns ietekmi uz cilvēka fizioloģisko un psihisko stāvokli grūti izskaidrot. Tas būtu apmēram tas pats, kas noskaidrot, kā darbojas televizors. Daži “izredzētie” to zin, bet vienkāršam mirstīgajam diez vai izdosies to iestāstīt. Viņam pietiks ar to, ka prot to ieslēgt, un iegūt to pašu informāciju vai estētisko pārdzīvojumu, ko zinātāji.

Principā forma un lielums nav tik svarīgi. Pareizi (vieta un laiks) nolikta svece var dot tādu pat efektu, kā liels ugunskurs. Tomēr pieņemts uzskatīt, ka veids (pat degošs rats Jāņos), forma (aplis, krusts, aka u.c.), lielums pastiprina emocionālo stāvokli.

3.4. Kosmoss

Rituāli visbiežāk notiek naktīs (18.pielikums). Arī dziesmās bieži sastopama komunikācija ar nakts debesu ķermeņiem (ar sauli –ļoti reti). Piemēram

Mēnestiņis man iedeva sešu zaru zobentiņ.
Sakapāju jodu māti deviņosi gabalos.

Acīmredzot runas par spēcīgajām kosmiskajām enerģijām nav bez pamata. Normāls cilvēks zobenu ar sešiem zariem nemaz nepaceltu. Pat viens no pasaules spēcīgākajiem vīriem Arnolds Švarcenegers filmās tikai epizodiski ir lietojis zobenu ar trijiem zariem.

Pilnmēness, uz rīta pusi Auseklītis visās kultūrās tiek uzskatīti par spēcīgiem enerģijas avotiem. Acīmredzot pareizi veicot rituālās darbības (pareizie cilvēki, pareizās dziesmas pareizajā vietā un laikā), mums šo enerģiju iegūt, un adaptēt savām vajadzībām ir lielākas izredzes.

3.5. Daba

Neskatoties uz to, ka mūsu apskatītās svētvietas atrodas somugru zonā, šamanisma, totēmisma elementus atklāt nav viegli. Acīmredzot augstāku kultūru atnesušās latgaļu ciltis pratušas šos “māņus” izskaust no tautas apziņas. Vējamāte vai Ūdensmāte, ķēves vai lācenes dēli folklorā parādās epizodiski, un nav atrodama to saistība ar tautas kultūras veidošanās procesiem. Slavenā latviešu saistība ar dabu uzskatāma par mākslīgu deklarāciju no 19.gs. beigām, kad Eiropā savu uzvaras gājienu sāka budisms.

Par saudzīgu attieksmi pret Zemesmāti varētu liecināt somugru un arī zemgaļu kapukalniņi. Somugri ir skaidri deklarējuši, ka Mātei – zemei nedrīkst rakt caurumu. Tai pat laikā zemgaļiem šī tradīcija var būt saglabājusies no mūžīgā sasaluma laikiem, kad nemaz nevarēja parakt – zeme sasalusi.

Tā morāles un uzvedības normas, arī pasaules uztvere ir veidojušās sociālo apstākļu iespaidā.

Tomēr somugru harmonisko sadzīvošanu ar dabu nevar salīdzināt ar ienācēju latgaļu ambīcijām. Viņu svētvietas izcēlās apkārtnē, tika mākslīgi veidotas (18.,19. pielikumi).

Lai gan daudzu gadsimtu laikā zeme ir izmainījusies līdz nepazīšanai, arī šodien ir skaidri redzams, ka visas mūsu apskatītās svētvietas atrodas, banāli izsakoties, skaistās vietās. Tās harmonizē ar dabu. Izrādās, mūsu skaistuma izpratne gadsimtu gaitā nav mainījusies. Kad sirma māmuļa apsēžas uz upmalā augoša vīksnas saknēm, un saka: “Lūk, te ir mana baznīca”, nav nekāda pamata šaubīties, ka vides estētika pozitīvi ietekmē mūsu psihisko stāvokli. Kāds profesors Sebastiāns Minsters vēl 1550.g. rakstīja “…vēl šodien ir daudz tādu viņu vidū, kas neko nezina teikt par Dievu un viņa svētajiem. Viens pielūdz sauli, otrs mēnesi. Viens izvēlas pielūgšanai skaistu koku, otrs – akmeni vai ko citu, kas tam tīk.”

Ja Daba ir skaista, cilvēks labprāt jūtas vienots ar to. Iespējams, kādam arī izdodas ar to saplūst, varbūt pat pārvērsties, piemēram, par vilkati.

3.6. Darbs

Darbs vienmēr visās kultūrās uzskatīts par vienu no svarīgākajiem rituālajiem elementiem. Šo ideju augstākajā līmenī ir pacēluši gan budistu mūki austrumos, gan kristiešu mūki rietumos, kā arī praktiski visas pārējās reliģijas un filozofijas novirzieni.

Tomēr darbs arī ir atšķirīgs. Strādājot talkās, sakopjot svētvietas, mēs nevis pelnām dienišķo iztiku, bet gan kalpojam savai Dzimtenei. Vai Dievam. Vai kultūrai. Vai tradīcijām. (15. Pielikums) Nav tik svarīgi, kā to nosauc. Svarīga ir šī rituālā sajūta: ielikt darbā dvēseli. Piedaloties talkās, redzam, ka talkas ir mazāk svarīgas konkrētajai, vietai, kuru sakopj (kalns tāpat stāvēs, nekur nepazudīs), bet gan konkrētajiem cilvēkiem, kuri to dara. Mēs sajūtamies vienoti ar mūsu senčiem, kuri šeit, tāpat kā mēs, ir strādājuši, dziedājuši, uguni kūruši, Dievu daudzinājuši, ziedojuši.

Atkarībā no katra indivīda iztēles, psiholoģiskās atvērtības, sajūtām, mēs no šī kontakta ar iepriekšējām paaudzēm iegūstam gan ticību saviem spēkiem (jo tagad mēs esam daudz), gan pārliecību par saviem darbiem (ja tas ir darīts jau 1000 gadus, tad arī šodien mēs darām pareizi). Rezultātā, iespējams, pieaug mūsu iespējas veikt arī citus darbus.

3.7. Maģija.

To varētu saukt par slepenajām zināšanām, par kurām visi ir dzirdējuši (sevišķi mediju ietekmē), bet neviens nav redzējis. Var izlasīt daudz grāmatu par buršanu, Ieskaitot mums jau zināmo melno grāmatu ar baltajiem burtiem par ebreju slepeno mācību Kabalu, ka šodien pasaulē ir sevišķi populāra (nopērkama arī mūsu grāmatnīcās), tomēr diez vai izdosies iemācīties lidot uz slotaskāta. Ja cilvēkam nav lemts, viņš to neuzzinās. Pētījums tālāk nesniedzas.

4. Sakrālā tūrisma maršruti

Ir izveidoti 2 ap 20 km gari kājnieku vai velomaršruti ar sākumu sporta un tūrisma bāzē “Patmalnieki”. Apvidus ir mazapdzīvots, brīva izvēle atpūtas un ugunskura vietām.

4.1. Patmalnieki – Skudrukalns – Patmalnieki

Grūts maršruts. Ceļi, taciņas aizaugušas. Toties ļoti skaists. Ieteicams veikt gida pavadībā. Naktsmītnes neviens nepiedāvā, toties teltsvietu cik uziet.

4.1.1. Patmalnieki - Glīzdāres ap 1,5 km.
Posms veicams divējādi. 1. Pa ceļu. Garāks, bet ar divriteni ātrāks. 2. Pa slēpošanas trasi. Labs braucējs izbrauks (bieži stumjot) arī ar divriteni. Toties redzēsim izcilas ainavas Ogres līču pļavās Ogres dabas parkā.

Glīzdāres ir sena māju vieta, kur agrāk dzīvojis burvis (sīkāk pētījumā). No tālienes jau var redzēt sudrabvītolu. Kokos ieaugušas laikakmeņu drupas.

4.1.2. Glīzdāres - Vecogres HES ap 3 km.
Skaists, interesants posms pa vecu meža ceļu. Prasmīgs braucējs, sausos laika apstākļos var nobraukt nenokāpjot no divriteņa. Skaists mežs. Un arī leģendārs. Labajā pusē agrāk atradušies Naudīcēni, pazīstamo aktieru Edgara un Pētera Liepiņu mājas. Tagad mājas vairs nav, jo Edgars Liepiņš to izjauca, un aizveda uz savu pēdējo dzīvesvietu Skultē. Tagad tur nekā nav, vieta aizaugusi. Pirms dažiem gadiem Pēteris Liepiņš gribēja izstaigāt sava bērnības takas, bet pat mājas vietu neatrada. Viss aizaudzis. Meža ceļš izvedīs pie Vecogres HES-a. Laipns saimnieks labprāt visu izrādīs, arī dīķī nopeldēties atļaus (neskatoties uz oficiālo aizliegumu).

4.1.3. Vecogres HES – Baltavas pilskalns ap 2 km.
Jādodas pa lielceļu kalnā, un pirmajās mājās “Ogriņi” jāgriežas pa kreisi. Jāiet caur pagalmu, gar kūti, un dīķi. Pieklājīgi! Divriteņus stumjam rokā.

4.1.4. Baltavas pilskalns – Priekšēnu pilskalns ap 3km.
Izejam atpakaļ uz lielceļa, otrajā pagriezienā griežam pa kreisi. Orientieris – liels šķūnis ceļa kreisajā pusē. Jāiet gar māju, gar tīrumu, pāri pļavām, ganībām. Vispirms, protams, jāparunājas ar saimniekiem. Divriteņus var atstāt pie mājas. Pēc pilskalna apskates būs jādodas atpakaļ uz ceļu. Līdz pilskalnam pa šauro taciņu un purvaino pļavu varēs izbraukt tikai ļoti prasmīgi braucēji ērtos apstākļos (sauss laiks, noganītas pļavas).

4.1.5. Priekšēnu pilskalns – Skudrukalns. Ap 2 km. Izbraucot uz ceļa, pēc 1 km nākošās mājas. Gotisks uzraksts Wecpreekscheeni. Uzraksts pie mājas vēstī, ka tur ir dzejnieka Pētera Blaua memoriālais muzejs. Nekāda sevišķā muzeja gan tur nav (vismaz saimnieks nekad nav piedāvājis tādu apskatīt). Vienkārši tur dzejnieks dzīvojis, un viņa senči droši vien no Ziemeļu kara laikiem (pētījumā). Bieži tur viesojies Rūdolfs Blaumanis, vēlāk arī jaunais Jānis Grots.

Saimnieki ir lepni cilvēki (viņiem ir ar ko lepoties). Tūristiem jābūt ļoti pieklājīgiem, lai mums atļautu doties tālāk pāri pļavām līdz meža malai. Tālāk divriteņus būs jāstumj, vai vēl labāk, jāatstāj mežmalā. Pa gravu gar strautiņu dodamies lejā pa izdangātu ceļu. Lejā šķērsojam strautiņu, tad eglītēm aizaugušu pļavu.. Interesanti skatīties, kā Ogres dabas parkā dabīgi atjaunojas meži. Pļavas – jaunaudzes otrā pusē pa baļķiem šķērsojam grāvi. Tālāk ejam pāri aizaugušam izcirtumam, kura galā jau sāksim kāpt Skudrukalnā.

Ir interesanti nokāpt pie upes, apskatīt, kas tur tā un visu laiku – slavenās Brāžu krāces. Labi sagatavoti tūristi var mēģināt uzkāpt kalnā no Vecupes puses. Vai nokāpt (tikai tas būs vēl bīstamāk. Ieteicamas virves).

Atpakaļ dodamies pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām. Neaizejot līdz mājām, griežamies pa taciņu pa labi.

Tagad jau esam iepazinušies ar apstākļiem, un esam iemācījušies pareizi novērtēt savas spējas. Ja upē ūdens līmenis ir zems, pa braslu (vāji redzama autosliede) var pārbrist Ogri, lai apskatītu slaveno Veģerupīti (Akmeņupīte, Pienupīte). Pārceltuvē ieteicams lietot virvi. Dziļā gravā upītes gultne segta lieliem akmeņiem. Par Pienupīti sauc tāpēc, ka ūdens, gāzdamies lejā, sakuļas putās, baltās, kā piens.

Praktiski turpat pie brasla, kreisajā krastā sākas plakums ar akmeņu krāvumiem. Somugru senkapi vai kulta vieta. Bet varbūt no tīruma nolasīti akmeņi. Pagaidām vēl nav atklāti visi noslēpumi.

4.1.6. Vecpriekšēni – Bajārkalniņš ap 3km
Lai nonāktu pie upes, un sāktu domāt : “Celties tai pāri, vai nē?”, vispirms jāatrod Švehenmeijera dzirnavas. Pie pašām dzirnavu drupām būs arī avots (pie Ogre, kalnos, tas ir retums). Arī dzirnavas ir interesantas, ar krietnu puskilometru garu, vietām bruģētu, derivācijas kanālu. Turklāt interesanti, ka ar vienu upes dambi tika darbinātas divas dzirnavas. Labajā krastā būs redzamas Roplaiņu dzirnavu drupas. Zinošākie tūristi vēl atceras skandālus ap Ogres HES kaskādi 2001.-2002. Gadā, kad vieni gribēja piepildīt savas kabatas ar vieglu naudu, bet citi cīnījās par savu Dzimteni. Kā domājat, kuri uzvarēja?

1. Garākais un vieglākais. Iziet uz lielceļa. Aiz lielā šķūņa griezt pa labi, kamēr nonāksim mājās, kuras tā arī sauc “Švehenmeijera dzirnavas.

2. Taisnākais un grūtākais. Lauzties gar upi pāri aizaugušām pļavām, tīrumiem, kamēr ieraudzīsim Roplaiņu dzirnavas. Esam jau adaptējušies, protam novērtēt savus spēkus. Pārcelšanās pāri upei pie Roplaiņu dambja atkarīga no ūdens līmeņa.

Ja ir izdevies pārbrist pāri upei, pa aizaugušajām pļavām dodamies gar upi uz augšu ap 1 km līdz pamestām mājām, tālāk pāri strautiņam, un nākamās pļavas galā redzēsim Bajārkalniņu.

4.1.7. Bajārkalniņš – Jāņkalniņš ap 3 km
Lai arī abi kalniņi atrodas upes labajā krastā, būs jābrien atpakaļ uz kreiso krastu, jo cauri mežam iziet nebūs iespējams. Var ieiet uz mirklīti, bet iziet pēc dažām stundām. Ir gadījies. Arī ar kompasu lauzties cauri brikšņiem būs vienas vienīgas mocības.

Pa ceļu dodamies atpakaļ uz Vecogres HES-u, kur pa trošu tiltiņu gar veciem tilta balstiem (pētījumā) pārceļamies pāri upei. Pa labu ceļu dodamies līdz Ogresmuižai, un pie lapegļu alejas nogriežamies pa labi. Pēc 1 km ceļa labajā pusē mājas, kreisajā – Jānkalniņš.

4.1.8. Jānkalniņš – Ogres pilskalns. Ap 2 km.
Pa to pašu ceļu dodamies atpakaļ, arī pa lapegļu aleju, kamēr šķērsosim aizgruvušu miniatūru dzirnavu dambi. Dīķis aizaudzis vilkuvālēm. Ceļš nogriežas pa kreisi uz upi, bet mēs dodamies taisni pāri pļavām pa siena vedēju sliedēm. Šķērsojam strautu (Simtiņa). Pēc vēl divām pļavām taciņa ved augšā pa stāvu, bērziem apaugušu nogāzi. Ja izdoosies uzkāpt, būsim uzkāpuši Ogres pilskalnā.

4.1.9. Ogres pilskalns – Sumuldes svētvieta ap 05 km.
Turpinām ceļu pāri Ogres līču pļavām. Nākošajā pļavā, aiz bērzu birzs taciņa aizvedīs pie trošu tiltiņa, pa kuru pārejot, nokļūsim kraujā starp Ogri un Sumuldi

4.2. Patmalnieki – Dullā Daukas birzs

Maršruts vieglāks par pirmo. Visu laiku ir braucams ceļš. Ainaviski atpaliek no pirmā maršruta. Pa ceļam ir naktsmājas “Ogrēnos’, Meņģelē veikals. Maršruts neparedz atgriešanos bāzē.

4.2.1. Patmalnieki – Ģērķi ap 7 km
Pa meža ceļu 3 km, tad pa laukiem, garām tūristu mītnei “Ogrēni, cauri Meņģeļmuižai (Kā visas muižas, nodedzināta 1905.g. saglabājušies daži koki, Amūras korķozols), kamēr ceļš izbeidzas priedēm apaugušā kalniņā, ābeles. Esam Lielģērķos. Dievukalns ir pa kreisi lejā, palienas pļavā.

Ja nejūtamies noguruši, varam mēģināt atrast Ģērķu pilskalnu. Pa nogāzes augšu ved vāji samanāms, aizaudzi ceļš, mežā ieejot, izteiktāks. Ir vairākas versijas. Pēc drošākajām ziņām, pilskalns esot “kaut kur tur’”. Lai arī nesekmīgs, meklēšanas process ir aizraujošs, saista gan pieaugušos, gan bērnus. Skaista daba Ogres dabas parkā

4.2.2. Lielģērķi – Meņģeles baznīca ap 3 km
Dodamies atpakaļ, kamēr labajā pusē ieraugām nelielu baznīcu. Slavena ar to, ka nekad nav pārtraukusi savu darbību, arī padomju laikos veidojusi meņģeliešu tikumu, morālo stāju.

No ārpuses necila, raksturīgi luterāņu baznīcām, kokos ieaugusi. Pievēršam uzmanību liepai ceļa vidū pirms baznīcas. Kolhoznieki, paplašinot ceļu, to nevis nozāģēja, bet uzbēra ceļu apkārt. Liepa slavena, jo tajā ar motociklu ietriecās, un nositās ciema komsorgs un milicis pāris nedēļas pēc tam, kad bija nozāģējuši lielo, balto kapsētas krustu. Liepu vairs nebija, kas nozāģē.

Baznīca droši vien būs aizslēgta. Draudze maza, dievkalpojumi notiek katru otro svētdienu. Lai baznīca atdzīvotos, sadarbību ar draudzi sākusi biedrība “Staburaga bērni”. Baznīcā plānojas folkloras koncerti, restaurācijas projekti.

4.2.3. Baznīca – “Siliņi” 0,5 km
Sudrabu Edžus memoriālais muzejs. Tur dzīvojis muižas galdnieks, vienlaikus arī skolotājs Fricis Zilbers, rakstnieka tēvs. Tur piedzimis 1860.g. Dullā Daukas autors. Muzejs parasti ir slēgts. Atslēga pagastā. Jāzvana 31 146.

Kapsēta. Skaista, balta kapliča. Tūristus var interesēt 3 apbedījumi. 1. Lēvisa of Menāra krusts. Nav zināms, kāpēc viens no slavenākajiem 19.gs. senatnes pētniekiem apglabāts šeit. Ar sētiņu apjoztais baltais krusts labi saredzams uzreiz no kapličas. 2. Mazliet tālāk, kā senās kapsētas centrs redzams akmens ar pagāniskām zīmēm (pētījumā). 3. Rata krusts, saukts arī par Saules krustu vai Zviedru krustu. Acīmredzot, uzstādīts zviedru laikos Latvijā tādi vēl zināmi Jelgavā un Aizkrauklē. Eiropā to dēvē par Ķeltu krustu. Sevišķi izplatīts Lielbritānijas ziemeļos: Skotijā, arī Īrijā.

4.2.4. Meņģeles kapsēta – Daullā Daukas birzs ap 3 km
Pa lielceļu dodamies ārā no Meņģeles Madlienas virzienā. Labajā pusē būs dzelzs uzraksts. Birzs ierīkota gleznainā vietā Upes senkrastā 1980.g. pēc I. Ziedoņa un G. Eniņa iniciatīvas. Katrs, kurš gribēja, varēja tur iestādīt savu ozolu, nolikt savu akmeni par godu mūsu tautas dižgaram. Tā tie tur tagad stāv, zālē ieauguši. Nabadzības laikos cilvēki domā par vēderu, akmeņiem nekas nenotiks.

Mazliet tālāk redzama baznīca. Meņģeles pagasts šodien ir pats latviskākais Ogres rajonā, 99%, bet baznīca pareizticīgo. Latvieši masveidā pārgāja pareizticībā 19.gs. vidū, lai iegūtu lielākas tiesības: neatkarību no muižniekiem, arī tiesības izbraukt uz citiem Krievijas apgabaliem, kur auglīgu zemi deva turpat vai par velti. Vai ticībā pārgājušajiem palika labāk, drošu ziņu nav, taču baznīca ar savu draudzi darbojas vēl joprojām.

Blakus baznīcai, sarkanā ķieģeļu mājā 19.gs. atradās baznīcas draudzes skola, kurā mācījies Eduards Zilbers, un acīmredzot smēlies arī to pieredzi, kuru vēlāk aprakstījis grāmatā.

Turpat pie baznīcas, gaidot transportu, kurš mūs atgriezīs ierastajā dzīvē, varam mēģināt atrast Aderkašu pilskalnu. Pēc vairākiem nesekmīgiem meklējumiem arheologs Juris urtāns deva skaidras norādes: 300 m uz ziemeļrietumiem no baznīcas un 150m uz ziemeļiem no kapsētas. Tikai meži un kalni tur tādi, ka vienalga atrast neizdodas, ne ziemā, ne vasarā. Bez kompasa var visu dienu ārā netikt. Toties vēl viens piedzīvojums.

Nobeigums

SO “Staburaga bērni” komanda 10 cilvēku sastāvā piedalījās izpētes darbā, rīkoja talkas, rituālus. Vienprātīgs atzinums, ka nekur citur nav gadījies sastapt tik daudz sakrālus objektus un pilskalnus nelielā teritorijā. Daudzi vēsturnieki atzīst, ka centrālās Vidzemes vēsturiskā, sevišķi arheoloģiskā izpēte ir knapi sākusies. Neskaidrību, jautājumu ir daudz vairāk, nekā atbilžu.

Izanalizējot apkopotos materiālus, jāsecina, ka Ogres starpcilšu sakrālajā zonā ir bijis raibs etniskais sastāvs: somugri, latgaļi, vikingi, varjagi, bajāri, kuri tur dzīvojuši vienlaicīgi, vai ar nelielu laika intervālu. Tomēr vēsturiski kā nozīmīgākie jāskata baltijas somi, kuri tur dzīvojuši vienmēr, jau no ledus laikmeta beigām, kā arī dzelzs laikmetā (5.-6. gs.) ienākušie latgaļi. Gan vieni, gan otri saglabājuši savu kultūru līdz pat mūsdienām, devuši savu ieguldījumu visas Latvijas tradicionālajā kultūrā.

Pētījums apstiprina, ka pie ogres dzīvojošajiem somugriem varētu būt centrāļā svētvieta. Par to liecina grandiozais Skudrukalns, kā tautas sapulču vieta. Arī upju nosaukumi – Sumulde un Ogre- apstiprina, ka tā tur varētu atrasties. Tomēr bez nopietnas arheoloģiskās izpētes to vēl pāragri apgalvot.

Jebkurā gadījumā šīs svētvietas ir kopjamas, un mūsu kultūras tradīcijas nododamas nākamajām paaudzēm.