Meži

Meži

Ekoturisms

Sakarā ar sarežģīto ekonomisko situāciju tiek ārkārtīgi strauji iznīcināti meži. Veltīgi nosodīt cilvēkus, kuri, neredzot citus ienākumu avotus, izcērt un pārdod savus privātos mežus, lai nodrošinātu pieticīgu eksistenci ģimenei un izglītību bērniem. Tomēr pieejamie vēsturiskie materiāli liecina par to, ka visa Ziemeļeiropas senā kultūra - vai tie būtu skandināvu mīti, ķeltu Karaļa Artūra leģendu cikls, ģermāņu Nibelungu dziesma, Īrijas druīdiskā kultūra vai latviešu dainas - ir radusies un izveidojusies brīnumu pilnā, varenā un mūžīgā mežā. Līdz ar to, mežu izciršana iznīcina ne tikai konkrētas zemes ekosistēmu, bet arī vesela reģiona kultūras avotu. Apturēt šo procesu ir izdevies tikai dažās vietās ar patiesu sava darba entuziastu enerģisku un ilgstošu darbu. Tauta cīnās par elementāru izdzīvošanu, politiķiem ir citas prioritātes. Mežs tikmēr atstāj mūsu pasauli. Dažādu sabiedrisko organizāciju rīkotās akcijas un publikācijas masu mēdijos ir bijušas nepietiekamas lai apstādinātu notiekošo neprātu. Reti kur notiek normāli meža atjaunošanas darbi. Arī cilvēka āda ir spējīga atjaunoties tikai līdz zināmai robežai. Ja apdeguma, vai citas traumas rezultātā ir zaudēts vairāk par ceturto daļu ādas, tad pat mūsdienu medicīna nedod nekādu garantiju cilvēka izdzīvošanas iespējai. Māte Zeme, tāpat kā cilvēks, ir dzīva būtne un, tāpat kā cilvēkam, tai ir savas robežas. Mūsu pienākums un atbildība ir šīs robežas nepārkāpt, mainīties pašiem un atrisināt šo problēmu “Šeit un tagad” nevis “Kaut kad kādreiz”, kad īsta meža vairs nebūs. Aicinām īpašniekus saudzēt savus mežus. Neizcirsti tie var izrādīties daudz noderīgāki arī no samnieciski ekonomiskā viedokļa. Aicinām vākt ziedojumus, par saziedoto naudu atpirkt nociršanai paredzētos mežus un ar apgrūtinājuma nosacījumiem, kas ietverti līgumā, dāvināt tos valsts rezervātiem. Nekādā gadījumā nevajadzētu šos nociršanai atpirktos mežus paturēt privātpersonas vai kādas organizācijas īpašumā, lai cik labi un pozitīvi nebūtu sākotnējie nodomi. Pietiek atgadīties kādai ķezai ar nekustamā īpašuma nodokli vai juridisko atbildību, kura parasti tiek garantēta ar īpašumu, un mežam atkal draud nociršana. Pasaku māja šobrīd sadarbojas ar Teiču Valsts Rezervātu, ar kuru noslēgtais līgums garantē meža apsardzi, paturot Zaļā Ordeņa un naudas ziedotāju kontroli par līdzekļu izlietojumu un jauniegādātās teritorijas pielietojumu dabas rezervāta statusā. Teiču valsts rezervāts ir lielākā aizsargājamā mitrzemju teritorija Eiropā Ceram, ka izdosies atrast sadarbības iespējas arī ar citiem valsts rezervātiem.

Visus cilvēkus, kuriem ir interese par Latvijas mežu aizsardzību, aicinām uz konkrētu rīcību. Laiks nestrādā mūsu labā. Ik stundu tiek iznīcināts hektāriem meža.

Due to difficult economical situation in today’s Latvia, the forests are extraordinary quickly destroyed. We cannot be against people who are cutting out their private forests because they do not see another possibility to gain money to survive and ensure a minimum of existence and for their families and education for their children. However, from the historical materials and by looking at today’s processes we have an opinion that all the ancient Nordic culture -- Scandinavian myths, Celtic legends of King Arthur, Germanic Songs of Niebelungs, Druid culture of Ireland and Latvian folk songs -- was created and formed in a surprisingly rich, mighty forest. Thus, the cutting out of forests destroys not only the ecosystem of the earth, but also the cultural source of the whole region. Therefore, the Green Order is collecting money and buys the forests being in train to be destroyed and gifting them to the Teici Reservation the contract with that is ensuring the keeping of forests alive, while the Green Order is holding the control on spending of means and the use of new territories as with a status of nature reservation.

The State Reservation of Teici is a biggest protected wet soil territory in Europe, and the only administrative economical structure in Latvia that can undertake care and protection of such territories and in connection to the requirements of the conservation of the nature.

Please, address your money donated to the
Green Order -- The House of Fairy-Tales "Undine"
(Reg.no. 40008037707)
account no. LV34UNLA0010001700748 with note "Forests"

We encourage to work all the people who still are interested in preserving Latvia's forests understand and understand both the ecological and social meaning of this problem. Time is against us. Hectares of forests are destroyed every hour.


Meži Latvijā un Eiropā.

“... mēs apņemamies uzcelt baznīcas tik varenas un skaistas, ka cilvēks tajās justos vēl pacilātāks kā mežā”.

/No Livonijas ordeņa līguma ar prūšiem/

Meža kā pilnīga pasaules modeļa, dievišķā Arhitekta darba, simbols ir pazīstams     praktiski visās Ziemeļeiropas tautu kultūrās, un katras zemes nacionālās īpatnības ir piešķīrušas tam poētiskus, noslēpumainus vai draudīgus vaibstus.

Iespējams, tieši lielais mežu īpatsvars – pat šodien tie ir 45% no visas Latvijas teritorijas, kas aptuveni 4 reizes pārsniedz vidējo mežu teritoriju īpatsvaru Eiropā – ir iespaidojis to apstākli, ka Latvijā ir arī vienas no visdzīvākajām tautas tradīcijām Eiropas valstīs.

Tikpat dabiski veidojas intuitīvās paralēles starp Krievijas haotiskajām sociālajām realitātēm un milzīgajiem teritorijas plašumiem, kuros neatgriezeniski degradētas vietas mijas ar cilvēka darbības neskartiem mežiem; kā arī ar attīstīto Eiropas valstu eksistenciāli noregulēto sadzīvi un sakopto, taču bioloģiskās daudzveidības ziņā noplicināto dabu.

Pasaules Vides un attīstības komisija 1987.gada ziņojumā “Mūsu kopējā nākotne” pirmo reizi formulē ilgtspējīgas attīstības jēdzienu – attīstība, kas nodrošina šodienas cilvēku vajadzības, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Baltijas jūras rīcības plānā ilgtspējīgas attīstības principus paredzēts integrēt vairākās nozaru politikās: lauksaimniecībā, enerģētikā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, tūrismā, transportā, izglītībā un reģionālajā plānošanā.

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, pat tik visaptverošā jēdzienā kā ilgtspējīga attīstība, nav izvērsti kultūras un cilvēciskās saskarsmes aspekti (t.i. - nozaru politikās nav iekļauta nedz sociālā, nedz kultūras sfēra), kaut gan tas, ka arī tie ietilpst gan šodienas cilvēka, gan nākamo paaudžu vajadzību spektrā, nekādas šaubas nerada.

Livonijas ordeņa apsolījums prūšiem ir tikai viena no nedaudzajām vēstures liecībām, cik ļoti daba, un īpaši mežs, veidojis Eiropas kultūru.

Viena no spilgtākajām, kā arī dabas apstākļu ziņā Latvijai tuvākajām kultūrām šai saimē ir ķeltu kultūra, turklāt, atšķirībā no latviešu folkloras, kurā dominē poētiskais mantojums – tautasdziesmas, šeit ir saglabāts un apkopots bagātīgs vēstošās folkloras klāsts.

Plašākais un daudzpusīgākais latviski iznākušais materiāls šai kontekstā ir Sigmas Ankravas pētījums “Vai Lāčplēsis bija karalis Artūrs?” (“Zvaigzne ABC”, Rīga 2000.) Daļu no šīs grāmatas 14. nodaļas “Ko Artūra leģendās stāsta mežs un ūdeņi?” ar autores atļauju izmantojam arī šai materiālā:

Lielākā daļa karaļa Artūra un Apaļā Galda bruņinieku piedzīvojumu risinās dziļa pirmatnējā meža biezokņos. Mežam viduslaiku ķeltu leģendās ir gan tieša, gan simboliska nozīme. Mežs klāja viduslaiku Eiropas lielāko daļu. Viduslaiku kristīgajam cilvēkam mežs nozīmēja briesmas. Līdzīgā mērā ir simbolisks arī karaļa Artūra leģendu mežs, bet tā simbolika ir senāka un bagātāka. Šī simbolika izaugusi no ķeltu druīdiskās kultūras tradīcijas.

Eiropas viduslaiku kultūrā mežs simbolizēja neizzināto un nepakļauto pasaules daļu. Tas bija pilns pārsteigumu - gan labu, gan sliktu. Mežs bija vieta, kur varēja atgadīties neparedzētais. Tā bija vieta, kas sagaidīja bruņiniekus ar pārsteigumiem un piedzīvojumiem. Jaunais karalis Artūrs, vēlēdamies sevi pārbaudīt briesmās, dodas uz mežu un satiek Vasaras dienas vīru, iespējams, ķeltu teiksmaino meža valdnieku. Sers Gevins veselu gadu jādelē pa mežiem, cerēdams sastapt Zaļo bruņinieku. Ginivera izjādē mežā sastop savas mātes rēgu, kas apraud nākotnes notikumus un pareģo nelaimi Artūra galmam.

Mežs viduslaiku ķeltu leģendās saistīts ar Citpasauli. Dažkārt no meža iznāk burvīgas fejas, kas lūdz Apaļā Galda bruņinieku palīdzību. Bruņinieki tās iemīl un atsevišķos gadījumos arī apprec. Daudziem bruņiniekiem ir bērni no šīm fejām, kas paši vēlāk kļūst par Apaļā galda bruņiniekiem, tā savienojot pirmskristietības un kristietības mitoloģiju elementus.

Leģendu mežos klīst arī teiksmaini dzīvnieki. Viens no tādiem ir Meklējamais zvērs, radījums, ko dzemdējusi kāda sieviete par sodu, ka likusi suņiem saplosīt cilvēku. Meklējamais zvērs ir himēra, kas vienlaikus izskatoties gan pēc lauvas, gan pēc kazas, gan čūskas. Meklējamais zvērs rēcot ar tādu sparu, it kā tā iekšās mistu trīsdesmit pāri suņu. Šīs himēras misija ir rosināt cilvēkos meklētājgaru. Karalis Pelinors, bruņinieka Persefāla tēvs, savu mūžu ziedojis šī zvēra atrašanai, bet nomiris, nesasniedzot mērķi. Meklējamo zvēru var ieraudzīt tikai tad, kad tas pats sevi atklāj. Cilvēks ar to var runāt, to var aptaustīt, bet to nevar ne notvert, ne saturēt. Tas izslīd starp pirkstiem kā smiltis, pagaist kā ēna, viņš vienlaikus gan ir, gan nav. Viņš ir tur, kur nav tā, kas viņu meklē, un parādās tam, kas šo sastapšanos negaida.

Arī karalis Artūrs ir saticis Meklējamo zvēru. Tas noticis, Artūram vēl zēnam esot. Meklējamais zvērs pareģojis Artūram drīzu tikšanos ar burvi Merlinu, kas pārvērtīšot visu viņa dzīvi. Drīz pēc tam Artūrs izvilcis no akmens mistisko zobenu. Tad viņš ticis atzīts par Britānijas valdnieku un Utera Pendragona likumīgo mantinieku.Šos notikumus bija noorganizājis pats Merlins, kas visu laiku, kopš Artūra dzimšanas, bija uzmanījis viņa gaitas.

Artūram ne reizi vien nācies sastapties ar teiksmainā meža iemītniekiem, kas spēj pārvērsties par zvēriem. Tā reiz viņš ieraudzījis staltu briedi un vēlējies to nomedīt. Bet briedis pārvērties par cienījamu sirmbārdi zintnieku. Šis notikums liek atcerēties seno ķeltu mītus, kur šāda pārvēršanās bieži pieminēta. Tā, piemēram, mītos par lopu kariem Īrijā druīdi, mēģinādami ar dziesmām un muzicēšanu nomierināt cīņas kāres pārņemto Kuhulinu, spiesti bēgt no viņa dusmām uz tuvējo mežu, pārvēršoties par briežiem, lai varētu ātrāk paskriet.

Ķeltu viduslaiku leģendās atainotais mežs izaudzis no senākas ķeltu kultūras tradīcijas. Būtībā mežs un dzīve mežā ir visas ķeltu kultūras pamatā. Druīdi (grieķiski ”drīs” - ozols) dzīvojuši mežos, svētvietas ierīkojuši ozolu birztalās, tā arī dabūjuši savu vārdu. Katram kokam, katrai zālītei ķeltu mitoloģijā ir sava nozīme, kas bieži pārņemta arī viduslaiku kultūrā un leģendās. Tas īpaši raksturīgi tieši uz ķeltu kultūras avotiem balstītajai viduslaiku literatūrai, jo vispārzināms, ka Eiropas viduslaiku literatūra dabas aprakstus ignorējusi. Pirmie dabas apraksti parādījās tikai renesanses laika literatūrā, tāpat kā ainava ienāca glezniecības tradīcijā tikai renesansē.

Arī ķeltu viduslaiku leģendās dabas aprakstiem nav atvēlēta tik liela vieta kā seno ķeltu mītos, tomēr senā tradīcija skaidri saskatāma.

Mežs bijis ķeltu laicīgā un garīgā mājvieta. Tāpēc Jūlijs Cēzars, kas sāka uzbrukumu ķeltiem ar Gallijas iekarošanu un vēlāk mēģināja pakļaut arī Britāniju, uzskatīja svēto mežu iznīcināšanu par priekšnoteikumu uzvarai pār ķeltiem. Romiešu rakstnieks Lukans atstāsta kādu gadījumu par svētā meža nociršanu:

“Vietas svinīgums un briesmīgums strādniekiem radīja tādas šaušalas, ka Cēzars pats paķēra cirvi un gāza ar to pa ozola stumbru, no visa spēka kliegdams: ”Ticiet, ka vainīgais svētuma apgānīšanā esmu es, tāpēc jums nevienam vairs nav jābaidās cirst kokus.” Tad strādnieki, izsvēruši Cēzara dusmas pret debesu dusmām, nolēma, ka tajā brīdī pirmās var būt briesmīgākas par otrajām, un stājās pie darba. Galli pa to laiku vēroja viņu rīcību ar pretdabisku apmierinājumu pārliecībā, ka dievi vis nepaliks vienaldzīgi pret šādu svētuma zaimošanu un viņu ienaidnieki tādējādi paši izaicinājuši savu likteni”.

Ķeltu mitoloģijā kokiem bijusi īpaša vieta. Druīdi centušies pat cilvēku temperamentus klasificēt atbilstoši dažādu koku dabai un raksturam, tomēr diezgan populārais “koku horoskops” nav uzskatāms par autentisku druīdu sacerējumu. Ap sesto gadsimtu sarakstītajā dzejojumā “Koku kauja”, par kura autoru tiek uzskatīts Taliesins, domājams, iešifrētas daudzas druīdiskas gudrības, un dots daudzu koku raksturojums.

Atsevišķus kokus, neatkarīgi no šķirnes ķelti dažkārt uzskatījuši par svētiem, kuros it kā mitinoties kādas vietas sargātājgars. Īrijā šādus svētos kokus sauc par “bile” un iedzīvotāji pret tiem izturoties ar lielu cieņu.

Jāatzīmē, ka šī tradīcija ir saglabājusies arī mūsdienu ekonomiski ļoti dinamiskajā Īrijā. Svētie koki tiek nopietni respektēti, būvējot jaunas ēkas un ceļus. Vēl 2003.gada nogalē Latvijas masu mēdijos bija atrodamas ziņas par ceļa būvētāju un svētā koka sargu konfliktu – šajā gadījumā būvētāji bija ķērušies pat pie koka izdedzināšanas un zaru zāģēšanas, sargi, savukārt, organizējuši pastiprinātu koka izrotāšanu, informācijas kampaņas, kā arī diennakts dežūras koka pieskatīšanai. Šajā gadījumā sargi uzvarēja – ceļš tika izbūvēts mazliet tālāk, un koka apzāģētie zari pavasarī izdzina jaunas atvases.

Ķeltu mantinieku joprojām pietātes pilno attieksmi pret kokiem ļoti koncentrēti un poētiski atspoguļo 20.gs sākuma angļu dzejnieka Džoisa Kilmera dzejolis:

I think that I shall never see
The poem lovely as a tree.

Poems are made by fools like me,
But only God can make a tree.

Nav nācies man redzēt vēl dzejoli
Kas skaistāks būtu par koku.

Ik dzejoli raksta muļķis, kā es,
Bet koku var radīt vienīgi Dievs

Tomēr, neskatoties ne uz senajām tradīcijām, ne uz pietātes pilno attieksmi šodien, Īrijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, šodien mežu vairs nav:

“Viņiem Eiropas centrālajā daļā mežu vairs nav. No Eiropas Savienības valstīm tikai Zviedrija, Somija, Latvija un Igaunija zina, kas ir meži.” ( Indulis Emsis, “ Meža avīze”, 15.04.2004.)

Arī mūsu ziemeļu kaimiņu – gan skandināvu, gan igauņu mitoloģijā mežam un kokiem ir pietiekami nozīmīga vieta. Skandināvu trīskāršās pasaules centrā ir tieši koks – osis Igdrasils, kas nodrošina saikni starp cilvēku, dievu un milžu pasauli; šajā pašā kokā deviņas dienas ar galvu uz leju kārājas Odins, par to saņemot rūnas – zināšanas, iespēju veidot rakstveida liecības. Arī pats Odins, līdz ar savu māsu un brāli Villiju un Vē – pirmie šīs zemes dievi - ir radīti no jūras izskalotiem kokiem.

Igauņiem, savukārt, sākotnējā pasaules ainā koku nav – tikai jūra, akmeņaina sala un pirmais cilvēks Veinemeinens, kurš :

Kājām nostājās uz smiltīm
Ūdens apskalotā salā,
Tanī zemē, kas bez kokiem.”

Pēc vairāku gadu dzīves šai tukšajā zemē, pirmais darbs, kas tiek darīts, ir koku sēšana:

Kalnu galos sēja priedes,
Pakalniņos sēja egles,
Smilšu vietās sēja viršus,
Ielejās sēj atvasītes.
Sokla zemē sēja bērzus,
Alkšņus zemē irdinātā,
Ievas sēja valgā zemē,
Kārklus sēja vēsās vietās,
Pīlādžus sēj svētā zemē,
Vītolus sēj izburbušā,
Paegļus liek neauglīgā,
Ozolus pa upju krastiem.

Folkloriste Janīna Kursīte (“Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā”, “Zinātne”, R. 1999.) raksta:

Vidēji katrā desmitajā latviešu tautasdziesmā ir minēts kāds koks, tātad šo dziesmu skaits ir visai iespaidīgs. Trimdinieks Krišjānis Puriņš sakārtojis un izdevis četrus apjomīgus sējumus par kokiem, kuros iekļautas 7040 dainas. Taču tās nebūt nav visas, jo šajā izdevumā nav ievietotas tās tautasdziesmas, kas nav bijušas ietilpināmas kādā kopīgā apakšnodaļā, nav arī to, kas palikušas ārpus K. Barona “Latvju dainām” un P. Šmita “Tautas dziesmām”. Bez tautasdziesmām koki bieži minēti arī pasakās, teikās, buramvārdos, ticējumos. Materiāls ir iespaidīgs un gandrīz neaptverams”.

Tautasdziesma:

Tas no ļaužu, šis no ļaužu,
Es no koka gabaliņa;
Ne man tēva, ne māmiņas,
Ne īsto bāleliņu;
Oši, kļavi, ozoliņi
Tie bij' mani bāleliņi.

visspilgtāk no šī klāsta ilustrē apstākli, ka arī latviešiem, līdzīgi kā skandināviem, nav sveša teorija par dievu vai cilvēku izcelsmi no kokiem.

Pazīstama mūsu tautas folklorā ir arī ļoti cieša cilvēka dzīves, dzimtas un dvēseles saikne ar kokiem:

Labāk laužu alkšņa rīksti,
Ne kā bērza galoksniņu;
Alkšņa rīkste man nekait,
Bērzgaliņš – māmiņai.

Dziesma var norādīt tiklab uz visas dzimtas piederību koka – šai gadījumā bērza, totēmam un aizsardzībai, kā arī uz to, ka mirušās mātes dvēsele ir iemiesojusies kokā.

20. gadsimta piecdesmitajos gados Gaiziņa novadā pierakstīts nostāsts par Annužas liepu:

Simtu soļu uz dienvidiem no Kalnamūžām sākas Liepas pļava, kas tā nosaukta tādēļ, ka gadu simtiem ilgi šīs pļavas augšējā malā auga liela, varena liepa. Vairākas paaudzes atpakaļ Kalnamūžos saimniekoja Annuža, un viņas vārdā ar laiku sāka dēvēt arī lielo liepu. Visu mūžu, pat liela vecuma dienās Annuža bieži vien paklusām aizstaigāja uz Liepas pļavu. Gāja pasērst pie vecās liepas. Jaunības dienās viņai dzīves gājums bija saistījies ar šo liepu. Kas īsti un kā bija noticis, par to viņa vairījās runāt. Dzīve viņām abām reizē arī noslēdzās. Tas bija vasarā, rudzubriedā. Annuža nomira launaga laikā, bet naktī nogāzās lielā liepa. Tie, kas nāca apskatīt mirušo Annužu, aizgāja arī pie nokritušās liepas. Nebija jau daudz ietrupējusi, un lielā lapotne vēl kupla un zaļa. Arī vēja tanī naktī nebija nemaz, bet nolūzusi līdz ar pašu zemi. Nogāzusies ar galotni uz to pusi, kur, šķirstā ielikta, gulēja viņas Annuža.

Spriežot pēc nostāsta, tajā minētie notikumi risinājušies ap 19.gadsimta beigām. Taču stāsti par koka saistību ar cilvēka, parasti mājas saimnieka vai saimnieces mūžu, ir sastopami teju katrā trešajā- ceturtajā latviešu dzimtā arī 20.gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā.

Bieži vien, pat īpaši neiedziļinoties norises mitoloģiskajā un arhetipiskajā kontekstā, svarīgos vai svinīgos brīžos mēs stādām kokus – piedzimstot bērnam, beidzot skolu, uzsākot dzīvi jaunās mājās. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem koku Latvijā aug uz kapu kopiņām ar pilnīgi vienādu stāstu:” Šis kociņš izauga nākamajā pavasarī pēc viņa(vai viņas) nāves...” Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, šie koki vairumā gadījumu ir ievērojuši mūsu tautas priekšstatus par vīrišķajiem un sievišķajiem kokiem – bērzi, kļavi,vītoli, pīlādži parasti aug uz mirušo vīriešu kapiem; sieviešu kapu kopiņas, savukārt, slēpjas zem lazdām, liepām, eglēm un lapeglēm.

Droši vien, daži gluži ikdienišķi vērojumi atdzīvinātu mūsu pašu vai mūsu dzimtas vēl dzīvajās atmiņās pasaku par māti, kas pēc nāves iemiesojas ābelē. Par vecvecomāti, kurai, uz jaunajām mājām atnākot, pūrā bijusi ozolzīļu riekšava priekšautā, un, pirms kāpt pār mājas slieksni, viņa apgājusi sētas ārrobežu, apstādot to ar ozoliem. Dievi viņai atsūtījuši astoņus dēlus; un ne jau kapos tagad ir viņas dvēsele – dēlos un ozolos. Par skolas izlaiduma klases stādītu bērzu aleju, kurā katrs koks seko stādītāja liktenim – aug košāks vai greizāks, izveido dubultu galotni, saistītajam cilvēkam zaudējot ģimeni, liecos vai aizlūst smagu slimību un pārbaudījumu brīžos, un aiziet bojā līdz ar savu stādītāju.

Vēl bez dalījuma vīrišķajos un sievišķajos kokos, kas katrai valodai un tradīcijai ir atšķirīgs(igauņiem, piemēram, šāda dalījuma vispār nav), latviešu folklorā ir uzsvērts arī koku dalījums pēc objektīvās pazīmes – lapu kokos un skuju kokos. Lapu koki ir vairāk saistīti ar dzīvi, gaismu, mūžīgo atdzimšanu, šosauli; skuju koki, savukārt, jau izsenis ir bijuši aizsaules simbols, kas plaši izmantots ar šo pasaules daļu saistītos rituālos.

Mazliet šo dalījumu ilustrē tautasdziesma:

Aizsmok priede, aizsmok egle,
Aizsmok mana valodiņa;
Ābelnīca, Dieva koks,
Ārdi manu valodiņu!

Mēģināt izprast dziesmu no gluži praktiskā viedokļa ir gauži sarežģīti, jo tautas medicīnā aizsmakušas balss, klepus un saaukstēšanās slimību ārstēšanā tiek izmantoti gan priežu sveķi, gan skuju inhalācijas, taču nav pilnīgi nekādu ziņu par ābolu, ābeļziedu vai koksnes izmantošanu šiem nolūkiem. Savukārt, ņemot vērā koku saistību ar abām pasaulēm, tajā minētās priedes un egles tulkojamas kā aizsaules pārstāves, kas atbildīgas par slimību, un palīdzība tiek lūgta no šīssaules spēcīgākā Mātes simbola – ābeles.

Īpaša vieta koku saimē atvēlēta pīlādzim un paeglim:

Lai bij laikis kāds būdamis,
Es kadega ēniņā;
Kadegam, sērmūkšam
Krustiņš ogas galiņā.

Arī šeit racionālais skaidrojums būtu nevietā, jo paeglis, nudien, nav no tiem kokiem, kas mestu vērā ņemamu ēnu, un pasargātu no saules vai lietus. Ēna šeit izprotama kā aizsardzība, kurai, atšķirībā no iepriekšējā tautasdziesmā minētajiem kokiem, ir arī praktisks pamatojums – gan kadiķa ogas, gan skujas plaši tiek izmantotas gan tautas medicīnā, gan ikdienas rituālos – telpu attīrīšanā no tumsas spēkiem, utt. Līdzīgi, tikai vēl plašāk, paeglis izmantots arī citās Ziemeļeiropas tautās. Spilgta ilustrācija tam ir fragments no 15.gs. Zviedrijas hronikām, kas vēsta par kādu piejūras ciemu Dienvidzviedrijā, kura iedzīvotāji vienīgie plašā apgabalā izglābās no mēra, deviņas diennnaktis uzturot ap savu ciemu paegļu ugunskuru loku.

Mežs latviešu tautasdziesmās konkrēti minēts retāk nekā daudzie koki, tomēr ir sastopamas gan gauži praktiskas:

Dod, māmiņa, mežā mani,
Mežā man laba dzīve:
Pūš vējiņš – aizvējiņš,
Spīd saulīte – pakrēslītis

Mežā dzimu, mežā augu,
Nule mani laukā veda,
Nule manas villainītes
Lauka vēji vēdināja

kuras tomēr atspoguļo arī mītisko aspektu, jo aizvējš un paēna tulkojams arī kā aizsardzība;

gan arī ar izteikti simbolisku saturu:

Aiz upītes melli meži
Zeltītām lapīnām;
Brien, brālīti, pār upīti
Atnes vienu pazarīti!

Kālabade šovakar
Nelīdzeni mežu gali?
Dod, brālīti, vara ķēdi,
Es tos iešu līdzināt!

Pirmā dziesma, visticamāk, saistīta ar aizsaules priekšstatiem, jo ūdensšķirtne – upe ir mitoloģijā

plaši izmantots simbols robežai starp cilvēku pasauli un citpasauli. Šai gadījumā melno mežu ar zeltlapainiem kokiem ievietošana citpasaules ainā, un lūgums pēc pazarītes – zināšanu vai skaistuma atblāzmas - tikai vēlreiz apstiprina meža nozīmību mītisko un arhetipisko priekšstatu saimē.

Otrā dziesma, savukārt, drīzāk saistāma ar sadzīves maģiju – šai gadījumā, vēlamo laika apstākļu nodrošināšanu nākamajai dienai, kas parādās arī citās tautasdziesmās, kur minēta “mežu galu līdzināšana”.

Par latviešu svētmežiem Janīna Kursīte raksta:

Galvenais vai galvenie koki svētbirzī auga iezīmētajā, sakrālajā telpā pa vidu vai uz divu svēttelpu robežas. Šie koki ( latviešiem tas visbiežāk ir ozols vai bērzs) simbolozēja izveidoto kosmosu tā veselumā: galotne - debesis, vidusdaļa – zemi, saknes – pazemi, veļu valsti. Līdz ar to, debesu dievību, galvenokārt Saules, Saules meitu mītnes vieta ir galotnē, bet zemes vai htonisko dievību – zem vai pie saknēm, vai stumbra vidusdaļā, kā Mārai, Laimai vai Meža mātei, Vēja mātei, Krūmu mātei, Velna mātei, Velnam. Loģiski būtu koka galotnē redzēt arī Dieva vai Pērkona mītnes vietu, taču tā nav. Dievs mīt debesu kalna augšdaļā. Svētos kokus latviešu folklorā apdzīvo galvenokārt sieviešu dievības un koks visbiežāk ir lielās Pirmmātes simbols, īpaši ar papildinājumu, ka pie koka ir avots(trīs avoti) vai upe.Ūdens te tāpat norāda uz sievišķo pirmsākumu. Nokļūt izdobtā kokā nozīmē nonākt veļu valstī, respektīvi, atgriezties Lielajā pirmmātē, lai viņa varētu mirušo atdzemdināt. Senais latviešo paradums glabāt nomirējus izdobtā priedes vai ozola bluķī, domājams, saistāms tieši ar šiem priekšstatiem.

Kā pats nozīmīgākais no latviešu svētkokiem tomēr minams ozols:

Tumši, tumši tie mežiņi,
Tumši dienu, tumši nakti.
Kā nebija tumšiem būt -
Priedes vien, egles vien.
Nav neviena ozoliņa
Rūsaiņām lapiņām

tātad, mežs, kurā nav ozolu, tiek uzskatīts par “tumšu”, respektīvi, nepilnvērtīgu. Arī šeit jāņem vērā skujkoku mītiskā saistība ar citpasauli, tumsas spēkiem, jo, raugoties dabā, ir nepārprotami redzams, ka visgaišākie un saulainākie ir tieši priežu sili( par egļu vēriem gan to nevarētu teikt) un ozolu klātbūtne mežam, nudien, nepiešķir fizisko gaismu. Gluži otrādi – ozolu audzes ir stipri noēnotas, arī rudeņos tām trūkst bērzu, kļavu un ošu dzidrā zeltainuma – ozollapas tiešām kļūst tumši rudas un zarus atstāj tikai novembra beigās – decembra sākumā, atklājot zibensveidīgu zaru vainagus.

Tomēr tikai ozola klātbūtne piešķir mežam tā īsto vērtību:

Iestādīju ozoliņu
Leišu meža viducī;
Leišam mežs piederēja,
Man pieder ozoliņš.

Uz brīdi paturpinot lepnā un mazliet nekaunīgā dziesmas teicēja domu, mēs varētu iegūt aptuveni šādu tekstu:

Liecies kur gribi ar savu nepilnvērtīgo mežu, saimnieks un īpašnieks atradies! Tā labākā daļa tajā tikpat ir mana, un nekā tu tur vairs darīt nevari, ozolu nost necirtīsi!

Šādai pārliecībai tik tiešām ir pamats, jo ozolu ciršana bija neiedomājama parādība – ne velti dainās nefigurē no ozolkoka izgatavoti sadzīves priekšmeti; kā izturīgākie un '' īstie” minēti “oša lāde”, “oša laiva”, u.c. - respektīvi, priekšmeti, kas izgatavoti no visizturīgākā koka, ko pieļaujams izmantot šiem nolūkiem.Vienīgais izņēmums ir melnozola (nokaltis, gadiem ilgi purvā gulējis ozola stumbrs) priekšmeti, parasti – laivas.

Līdz ar to, tautasdziesmām, kurās minēta ozola izmantošana sadzīves nolūkiem:

Es aizkūru dzelzu pirti
Ar ozola dēlīšiem;
Tas lai iet tai pirtī,
Kam tērauda kažociņš

ir izteikti mītisks raksturs, kurā ozola dēļi tik pat maz attiecas uz reālu norisi kā dzelzu pirts vai tērauda kažoks.

Gan ne vienmēr mūsu tautas foklorā iespējams strikti nodalīt mītisko no reālā – piemēram, ozola saistību ar pērkonu ļoti reālu padara zaru forma – ozols ir vienīgais koks, kura zaru izliekumi pietiekami precīzi atveido zibeni, un arī absolūti mītiskajai tautasdziesmai:

Krustiem auga bērzam saknes,
Krustiem zvaigznes debesī;
Krustiem jāja Dieva zirgi
Negrožoti, nevažoti

ir gauži reāla piesaiste – bērza saknes, atšķirībā no citiem kokiem, tiešām veido taisnu lenķi, respektīvi, - aug krustiem.

Droši vien šīs saiknes tā arī nebūs iespējams klasificēt pēc Dainu skapja atvilktnīšu parauga, un, diezin vai tas ir vajadzīgs. Svarīgāka ir dzīvā saikne – spēja ieraudzīt, ka likteņa līnijas mūsu plaukstās un asinsvadu tīklojums zem ādas ir tik ļoti tuvs sīku krūmu rakstam pret ziemas mijkrēšļa debesīm un vaboļu ceļiem aizpērn nozāģētā celmā, ka ..... nu ja, visticamāk, tas ir viens un tas pats brīnums, kas vada mūsu asinis un vaboļu prātus.

Latvijas Bioloģiskās daudzveidības Nacionālās programmas (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izdevums, Rīga, 2000.) sadaļā “Meži” minēts:

Ilgstošas tradicionālās mežu apsaimniekošanas rezultātā Latvijā tikai ļoti nelielās platībās ir saglabājušies tādi apstākļi, kas raksturīgi dabiskiem mežiem. Šādu mežu platības joprojām turpina samazināties . Ļoti maz ir teritoriju, kurās nenotiek nekāda mežu apsaimniekošana. Pašlaik rezervātu zonas ar stingru aizsardzību aizņem ne vairāk kā 0,2% no mežu kopplatības. Saimnieciskās darbības ietekmē notiek meža platību sadrumstalošana, rodas situācija, kad līdzīgi biotopi cits no cita atrodas lielos attālumos. Tas iespaido pat tādas sugas, kurām nav raksturīgas tālas migrācijas. Sugu sastāvs mežu sabiedrībās izmainās arī piesārņojuma ietekmē. Novērojama pastiprināta neraksturīgu lakstaugu un krūmu stāva attīstība, kas visvairāk skārusi priežu mežus smilts augsnēs.

Saskaņā ar šo materiālu, prieks par lielo mežu platību procentu Latvijas teritorijā var izrādīties stipri vien maldinošs, jo daudzas mežam pieskaitītas platības vairs nenes to bioloģisko, estētisko un mitoloģisko slodzi, ko mēs sajūtam, dzirdot vārdu “MEŽS”.

Ziņas par aktuālo mežu stāvokli Latvijā, to izciršanas un atjaunošanas dinamiku, šobrīd ir visai sarežģīti iegūstamas – dati, kas atrodami lielākā Latvijas mežu apsaimniekotāja - Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” mājaslapā – www.lvm.lv , sniedz tikai īsu procentu veidā izteiktu pārskatu par kopējām mežu platībām:

  • Valsts meži – 1,43 miljoni hektāru (50,2%), no kuriem:

    • VAS “Latvijas valsts meži” - 1,37 miljoni ha (47%);

    • Rezervāti, liegumi, nacionālie parki – 50 tūkstoši ha (2%)
      atrodas Vides aizsardzības ministrijas valdījumā;

    • Zinātniskās izpētes meži - 10 tūkstoši ha (1%)

  • Privātie meži – 1,2 miljoni hektāru (42%).
    Atrodas savu īpašnieku valdījumā.

  • Pārējie meži – 0,22 miljoni hektāru (7,8%).
    Cik saprotams, atrodas pašvaldību vai citu juridisko personu pārziņā, kas gan mājaslapā nav norādīts.

Tālākā mājaslapā atrodamā statistika atspoguļo tikai valsts mežu stāvokli, kas arī ir loģiski saprotams. Faktu sadaļā minētais teikums:

Kopējais meža atjaunošanas apjoms LVM 2003.gadā ir 10,3 tūkstoši hektāru, t.sk. 6,7 tūkstoši hektāru mākslīgi atjaunotas platības,(galvenokārt ar skuju kokiem), bet dabiski atjaunotas mežaudzes – 3,6 tūkstoši hektāru. 2003.gadā atjaunoto mežaudžu īpatsvars LVM valdījumā esošajos mežos nodrošina normatīvajos aktos noteiktos termiņos un kvalitātē meža atjaunošanu visās 197 valsts mežniecībās.

Šī informācija vienkāršam interesentam nesniedz priekšstatu par to, kas tad īsti notiek ar mežiem Latvijā – vai tie tiek atjaunoti, vai atjaunojas dabiskā ceļā uz lauksaimniecībā neizmantoto zemju rēķina, vai arī, kā liecina tīri vizuālais iespaids pēc izbraucieniem pa Latvijas lauku ceļiem – tiek strauji un nežēlīgi izcirsti.

Vizuālajam iespaidam tuvākas ir arī preses ziņas:

Pagājušajā gadā Latvijas mežos nocirsti 11,657 m3 koksnes, kas ir par 380 tūkstošiem m3 jeb 3,4% vairāk nekā 2002.gadā, liecina meža īpašnieku sniegtā informācija Valsts meža dienestā.

Valsts mežos iegūti 4,14 m3 koksnes jeb 35,5% no kopējā apjoma. Pārējo īpašnieku mežos – privātajos, pašvaldību, uzņēmumu,u.c. - iegūti 7,53m3 koksnes, jeb 64,5% no kopējā iegūtās koksnes apjoma.

Lielākais pieaugums 2003.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu,- par 0,25 miljoniem m3 jeb 66% - no kopējā pieauguma apjoma ir valsts mežos, pārējos mežos -o,13 m3 jeb 33%.

(Delfi, 08.04.04.)

Latvijas mežos šogad pirmajā ceturksnī konstatēti 411 patvaļīgas koku ciršanas gadījumi, videi nodarīti vairāk nekā 490 tūkstošus latu lieli zaudējumi. Šogad trijos mēnešos nelikumīgi izcirsti 19 300 m3 koksnes. Iepriekšējā, 2003.gadā, trijos mēnešos konstatēti 570 nelikumīgas ciršanas gadījumi, izcirsti 278 500 m3 koksnes, nodarot videi vairāk nekā 700 tūkstošus latu zaudējumus.

(Delfi, 27.04.04.)

To, ka Latvija ir celmu republika, līdz šim stāstīja tikai tie, kas to bija redzējuši no gaisa. Tipiska aina bija mežs gar ceļa malām, bet vidū izcirtumi. Nu pienākusi kārta arī aizsargjoslām, kas aizsedza skatam ciršanas vērienu.

Nebiju domājis, ka mūsu valstī vēl cērt tik lielus ozolus, nupat Pededzes ielejā redzēto skatu rezignēti komentē Latvijas Dabas fonda biedrs Didzis Tjarve. Turpmāk līdzīgas teritorijas sargās Eiropas aizsargājamo teritoriju tīkla Natura 2000 ietvaros, bet te īpašnieks paspējis noreaģēt ātrāk, un biologiem atliek tikai noplātīt rokas, jo viss noticis likuma ietvaros.

Izcirtumu parādīšanās ceļmalās tikai šopavasar patiesībā liecina par mežu īpašnieku kautrīgumu, jo likumdošana attiecībā uz ceļmalu aizsardzību tika būtiski mīkstināta jau tūlīt pēc Mežu likuma pieņemšanas 2002.gadā pieņemtajos ciršanas noteikumos. Varbūt īpašnieki šos mežus bija taupījuši, bet pašlaik nauda par koksni ir tik liela, ka ceļmalas cērt nost arī valsts mežos.

Likums Rīgas mežu aģentūrai ļauj nocirst visus mežus līdz pat Saulkrastiem, jo tie visi ir cērtamā vecumā. Vai cērtamais vecums nozīmē, ka patiesībā šie meži arī ir jācērt nost? Nē, no dabas viedokļa mežs ir mūžīgs. Jo ilgāk saudzē, jo labāk. Daudzi mežsaimnieki pārspīlē, sakot, ka necirsts mežs sabruks un izplatīsies kaitēkļi. Arī tad, ja Latvijā cilvēku nebūs, mežs būs visur, atskaitot purvus un ūdeņus.”

(Egils Zirnis, “Diena”, 08.05.2004.)

Taču, lai cik pretrunīga vai grūti sameklējama arī nebūtu informācija un mulsinoši – lieli vai mazi – naudas izteiksmē izteiktie videi nodarītie zaudējumi, jēga meklēt šo informāciju ir tikai tajā gadījumā, lai ar savu rīcību, izmantojot sev pieejamos un pieņemamos līdzekļus, aizsargātu no izciršanas kādu gabaliņu Latvijas meža.

Varbūt kādam no mums tā būs darbošanās politikas līmenī, veidojot Mežu ministriju vai ar valsts dotācijām veicinot ne tikai mežu atjaunošanu, bet arī veco mežaudžu saglabāšanu, kādam citam – alternatīvu saimniekošanas veidu attīstīšana savā pagastā, lai mežu izciršana arī turpmāk nesaglabātos kā visefektīvākais līdzekļu ieguves veids laukos, vēl kādam – atteikšanās no jauna televizora vai automašīnas par labu sava meža dzīvībai, vēl kādam – jaunu koku stādīšana. Vēl kāds jauns vides entuziasts trīsreiz pārdomās savu izvēli – vai palikt Rīgā un producēt brošūras par globālām vides aizsardzības tēmām, kamēr viņa eksistenci nodrošina vecāki, izcērtot hektāriem meža, vai tomēr nosargāt tieši savā atbildībā esošu dabas stūrīti. Vēl kāds uzrakstīs dzejoli, sacerēs mūziku, uzgleznos gleznu, kas neaizmirstami sāpīgi runās par brīnišķīgo pasauli – mežu, mūsu kultūras un dvēseles šūpuli...

Un varbūt visi šie sīkie darbiņi mums palīdzēs saglabāt Mežu Zemi. Un Celmu Republika vēl mūsu dzīves laikā pazudīs zaļās eglēs, ozolos, bērzos, sūnās un mētrās.

Aizlūdz par mani mūžīgais mežs
Mākoņus šūpojošais savās ēnainās rokās
Mūžīgas ir tavas vārnas
Kas rudeņos pīlādžus plēš
Aizlūdz par mani mūžīgais mežs.

Tik vien ilgi cik izlīdzinās
Pļavā iemītas pēdas
Tik vien ilgi dzīvoju es
Tik vien ilgi cik nonēsājas
Rotas sīkas un lētas
Tik vien ilgi dzīvoju es.

Aizlūdz par mani mūžīgais mežs
Zemi apklājošais savā zaļumā liegā
Mūžīgi ir tavi sūnāji kas
Iesārtas dzērvenes nes
Aizlūdz par mani mūžīgais mežs.

Tik vien ilgi cik zīdains vējš
Nēsā nezāļu sēklas
Tik vien ilgi dzīvoju es
Tik vien ilgi dzīvoju es
Vai mani sadzirdēs mūžīgais mežs....

Jureta Dobenberga un Peter Djelan

Jureta Dobenberga /Latvija/
Peter Djelan /Holande/
Viļņas Eiropas mākslas parks (Open Air Museum EUROPOS PARKAS in Vilnius /Lithuania/)


Europe
Šis materiāls sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu.
Par tā saturu pilnībā atbild Zaļais Ordenis-pasaku māja "Undīne", un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.